rūsganais sprakšķis

Vieta, no kuras filmu atceros, esmu kaut kādā viesnīcā, izpeldējusies baseinā, kas izskatās pēc Adrijas jūras krasta, eju prom, nonāku telpā, kur sēž visādi lieli knaģi, pēkšņi ir plkst 23:00 un viens iefiltrējies vīrietis pasniedz ministru prezidentei (nezinu, kas tā tāda bija) A4 aploksni ar sveicieniem no Maskavas. Telpa sastingst.

Neatceros, vai vai aploksne pašatveras vai kas, bet no turienes izbirst balts pulveris, daudz, daudz balta pulvera, kas pašpārvietojas un ar katru brīdi paliek par lielākiem graudiņiem. Viņš skrien ātrāk nekā varu paskriet es.

Es saprotu, ka ir sūdi, un metos meklēt māti, kopā ar māti skrienam uz hvz kur, neatpazīstu apkārtni, nonākam pie tāda kā kanāla, kur lecam koka kanoe, mums pakaļ mēģina ielekt vīrietis, kas saka, ka mums noderēs, ja viņš airēs (jo jāairē ar rokām, airu nav), mēs piekrītam.

Paralēli filma rāda, ka tas krievijas baltais pulveris pārvēršas par arvien lielāku baltu bumbiņu straumi. Doma aizkadrā ir - vai šī bija vienīgā aploksne jeb ir izsūtītas pa visām malām? Ir skaidrs, ka tiek plānts uzbrukums no iekšienes. Uz ielām ir cilvēki, kas protestē un saka, ka valdība atkal visu ir izdomājusi un nekādas briesmas nedraud.

Tikmēr slēgtā teritorijā baltais pulveris jau ir izaudzis līdz cilvēka ķermeņu daļu izmēriem un pa konveijeru iet daļas, kas pašsaliksies kareivjos.

Kaut kādā rūpnīcā secina, ka no krievijas iepirktās stikla pudeles patiesībā ir pilnas ar balto pulveri un tas mēģina izlauzties.

Nākamajā kadrā es jau esmu vecāku dzīvoklī un koordinēju somu krāmēšanu, dzīvs ir gan tētis, gan vecāku kaķis. Lieku siltas drēbes, atgādinu mammai paņemt asinspiediena tablete un skatos, ka man antidepresanti pietiks tikai 3 nedēļām, bet ir skaidrs, ka šobrīd ir runa par izdzīvošanu pirmās 24 stundas, jo tie zombiji var pataisīt arī mūs par tādiem pašiem zombijiem.

Vienojamies, ka kaķi līdzi neņemsim, jo viņš jau nav roku kaķis un paliek pats uz savu atbildību.

No šausmām pamostos.