Garastāvoklis:	Kads prieks, kada laime.
Mūzika:	Westlife- You Raise Me Up.

Teh, ieraksts.
Vakar bija laba diena. Visu dienu pavadiju pie datora. Sodien liekas, ka neiznaks. Diezgan barga skolotaja patreiz klase un es isti nezinu cik stundas vina seit macis. Cerams, ka tikai so te stundu. Man vel ir pusstunda briva, neko nedarit. Nupat biju aizgajusi pie Geografijas skolotaja pec padoma ko darit talak, vins teica lai aizeju atpakal sis stundas beigas. Tagad es te niekosos, neko nedarot. Neta nedrikstu but un ja aciga mani piekers bus baigas ziepes. Otrs skolotajs, kurs te vakar visu dienu macija, neskatijas, ko es dariju un bija loti forsi serfot tapat pa netu. Neparproti, es ari eseju rakstiju, bet taja pasa laika tuseju neta. Blakus sedosais ari. Vinu sorit, pirms kadam divdesmit minutem izmeta no klases par to, ka vins kaut kadu karti savai esejai mekleja. Itka samam bija paredzets pabeigt savu domrakstu jau vakar, bet vins tikai tris ceturtdalas izdarijis. Tracina parpratumi, vina iemesli nekad netiek nemti vera, man zel. Nesaprasts puika, un starp citu man rokas salst, ledus aukstas. Ta dzuse aiz muguras tagad pecstundas dod skoleniem, vinai laikam patik sedet pes stundam un blenzt ka dazi purni blenz griestos. Arprats, kads sviests, cik seit ir garlaicigi. Izdomaju, ja kads man par plecu lukosies, teiksu, ka rakstu eseju. Tikai cita valoda, jo ta ir ertak pa prieksu. Tas mans iemesls un to ir pienemusi jau diezgan biezi. Ko vel lai labu pasaka, vaakr pabeidzu rakstit vestules meitenem no majas lapas, kura vakar visu dienu biju. Man tikai markas trukst, sodien atcela uz majam, jaieiet pasta un janoperk. Vakar veselus devindesmit astonus pastus iesutiju taja lapa. Tam velarvien nespeju ticet. So te iesutisu atkal klab majas lapa. Vairs tikai piecpadsmit minutes lidz stundas beigam. Cerams, ka si skolotaja tad aizvaksies un es mierigi varesu darit, ko es velos un uzelpot. Jaaizstuko pie skolotaja atkal, fiksi kaut kas jadabu un janak atpakal seitas. Kaut ka savadi te sedet tagad, neviens cits nav pie datora un te vispar kaut kadai septitajai klasei tagad norit stunda. Kaut laiks atrak vilktos. Man tagad tik daudz lietu, ko darit butu citu, ne siten te mulkibas tipet. Varbut es justos biski drosak, ja dzeks, kas man vakar blakus sedeja, butu seit. Tad uzmanitu atkal vinu un mani pat neieverotu. Kads stulbums, man slikta dusa nak un ari est gribas. Sodien skolas pusdienas itka paredzets est, man slinkums pat no si kresla piecelties. Varbut risket majas lapu tomer, varbut kads forss sarunu biedrs patreiz tur. Iesutisu vienu pastu, vai kaut ko, kamer dzeki krames somas. Zini, man neliela atkariba, isteniba diezgan liela. Labas zinas, beidzot esam dabujusi ekranu majas lielajam datoram, pa brivu ari, no mammas darba vietas. Riskeju lapu tagad. Arprats, ka sirds sitas. Te velviena aizvietotaja skolotaja lozna pa klasi. Ak vai, es paspeju kaut ko iesutit un apaksa man tagad ta majas lapa stav, tulin atkal izslegsu. Iesutiju es patreiz klausos sadala. Divus vardus, bet tomer, kaut kas. Vel tikai dazas minutes, piecas knapi un stunda beigsies, kads laika terins. Es zinu, par daudz zelojos, bet ta nu tas ir, skola uzreiz sausmigs besis sanak, tulit ka ienak pa vartiem. Visi savas zilajas uniformas, drumi velkas uz galvenajam durvim, dazas isos svarcinos, kas pari pakalai pat nesniedzas. Tad visi sez un baigi klaco lielaja zale, lidz kamer kaut kads losigs apkopejs visus izmet ara par dazu cilveku netiribu, atkritumiem, kas metajas uz gridas. Tulin, tulin, zvans skanes. Es eju pie skolotaja tagad, pirms burzma sak pa koridoriem kasities un stumties.