Atkal samelojies. Bībeles dievs bībelē melo vienā melošanā, nu tur epizode ar ījabu, kuru viņš piečakarēja, tad ``nocietināja sirdis``, tā pati melošana vien ir un tā tālāk.
Turklāt, ja velns ir melu tēvs, tad dievs ir melu tēva tēvs, tātad melu vectēvs.
here's another one - Dievs Kungs ir visuvaldītājs, yet simultaneously Kristus sātanu sauc par "šīs pasaules valdnieku", paradokss, kļūda, loģiskā pretruna, ak nē!
savukārt tev es ieteiktu nevis censties tās apgāzt, bet gan ielūkoties, ko tās, un jebkuru citu reliģiju leģendas, mums atklāj par cilvēka dabu, alkām, morāles dilemmām un eksistences paradoksiem
Jā, Frēzera ``Zelta zaru`` un citus darbus par reliģiju evolūciju ir vērts palasīt. Tāpat, protams taisnība, ka šīs drūmās un vietām nepievilcīgās leģendas rāda to, no kā mums jātiek vaļā, piemēram, cik kaitīga ir pazemība, kungu/ kalpu attiecības un tās pavadošie domāšanas veidi un tamlīdzīgi.
es gan domaaju, ka saatans ir diezgan atklaats, kameer dievs runaa aplinkiem un liek visu laiku mineet un saskatiit kaut kaadas apsleeptas likumsakariibas. deelj taa arii shkjiet ka dievs ir liidziigaaks saatanam, bet saatans ir eetiskaaks par dievu. abi liidzveertiigi kopumaa njemot
sātans p i e v i ļ cilvēku, viņš cilvēkam rāda visādas lietas, saka, ka, ja tu darīsi tā un šitā, tu dabūsi to un to, viņš glauda cilvēku pa spalvai, tikai lai cilvēks pēc tam attaptos peļķē, viens, pamests. visa filozofēšana sākās tajā brīdī, kad sātans cilvēku mātei teica "Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?"
vai tiešām! - un cilvēks, kaunā bēga un slēpās, redzēja, ka ir kails, un lika vīģes lapu.
manupraat, saatans nepievilj, vinjsh piedaavaa dazhaadas iespeejas, kas pashas par sevi ir trulas, un cilveeks pats sevi pievilj.
bet dieva balss ir tik klusa, ka nevar dzirdeet vispaar, un vinjsh reaali ir pametis cilveekus novaartaa, un nepiedaavaa cilveekiem nekaadas izveeles iespeejas. kaa lai cilveeks tad saprot, kuri chuksti ir no dieva kuri no saatana?
protams, ka cilvēks pats sevi pieviļ, ieklausoties sātanā (ja man kāds saka, ka es droši varu iet un bez pretestības spļaut cilvēkiem sejā, uzķeroties galvenokārt es esmu tas, kas sevi pieviļ, taču attiecībā uz realitātes statusa sagrozīšanu vainīgs ir arī tas, kas man šādu triku iestāstīja). protams, ka sātana čukstus ļoti viegli var sajaukt ar dievu. piemēram, sirdsapziņa - tas ir tieši sātans, kurš cilvēkam čukst, ka cilvēks ir worthless scum, pārkāpis visu ētiku, nespējīgs darīt neko labu, nulle, zemes padibene, pelnījis nāvi un iznīcību. piemēram, kad vainas dēļ viens zēns izdarīja pašnāvību, Luters, pretēji kanoniem un paražām, zēnu tomēr apglabāja baznīcas kapsētā, sakot, ka "puika pārcieta drausmīgu sātana uzbrukumu, un sātans viņu uzvarēja".
man liekas, šajos saasinājumos un balsu kakofonijās ir skaidrs, ka dieva balss - lai gan klusa (bet klusa tā ir cilvēka damaged ierobežoto kognitīvo īpatnību dēļ) - tomēr ir sadzirdam tajā, kad kāds kaut kur saka "nebaidies, par spīti visam, par spīti apsūdzībām, es esmu ar tevi, tu esi baigi sasmērējies, bet es tevi sargāju, nāc man līdz"
es neesmu, viņpus dabas varenībai es gribu skatīt dievu viņa godībā kā dievu, nevis manu ekstensiju (vai otrādi), es esmu grēcinieks, taču Kristus kā dievcilvēks dod cilvēkiem iespēju dievišķot savu cilvēcisko dabu, un psalmu autors izsaucas "jūs esat dievi!"
Man šķiet bez 'sātana', lai kas tas arī būtu, bet drīzāk metaforiskā nozīmē, pasaule nebūtu iedomājama, dievs nevarētu izpausties un attiecīgi visi vnk pavadītu dzīves paijājot viens otram galviņas tā kā uz jehoviešu nereālistiskajiem žurnālu vāciņiem, un labs nebūtu nekas. As in, it's ebb and flow, without destructions you would not have creation.