protams, ka cilvēks pats sevi pieviļ, ieklausoties sātanā (ja man kāds saka, ka es droši varu iet un bez pretestības spļaut cilvēkiem sejā, uzķeroties galvenokārt es esmu tas, kas sevi pieviļ, taču attiecībā uz realitātes statusa sagrozīšanu vainīgs ir arī tas, kas man šādu triku iestāstīja). protams, ka sātana čukstus ļoti viegli var sajaukt ar dievu. piemēram, sirdsapziņa - tas ir tieši sātans, kurš cilvēkam čukst, ka cilvēks ir worthless scum, pārkāpis visu ētiku, nespējīgs darīt neko labu, nulle, zemes padibene, pelnījis nāvi un iznīcību.
piemēram, kad vainas dēļ viens zēns izdarīja pašnāvību, Luters, pretēji kanoniem un paražām, zēnu tomēr apglabāja baznīcas kapsētā, sakot, ka "puika pārcieta drausmīgu sātana uzbrukumu, un sātans viņu uzvarēja".

man liekas, šajos saasinājumos un balsu kakofonijās ir skaidrs, ka dieva balss - lai gan klusa (bet klusa tā ir cilvēka damaged ierobežoto kognitīvo īpatnību dēļ) - tomēr ir sadzirdam tajā, kad kāds kaut kur saka "nebaidies, par spīti visam, par spīti apsūdzībām, es esmu ar tevi, tu esi baigi sasmērējies, bet es tevi sargāju, nāc man līdz"

tu esi dievs

es neesmu, viņpus dabas varenībai es gribu skatīt dievu viņa godībā kā dievu, nevis manu ekstensiju (vai otrādi), es esmu grēcinieks, taču Kristus kā dievcilvēks dod cilvēkiem iespēju dievišķot savu cilvēcisko dabu, un psalmu autors izsaucas "jūs esat dievi!"