mazaa_mija [entries|archive|friends|userinfo]
mazaa_mija

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 15th, 2017|07:33 pm]
Mans 2miljonu vērtais koferis ir pagalam, jo nepietiek, ar to, ka tam ir nolauzts ritenis, tur uzsprāga arī zivju mērce! Gribu zināt kurš par to maksās!

Posted via Journaler.
link5 comments|post comment

Vēl mazliet Vjetnamas [Jan. 15th, 2017|10:57 am]
Protams, ir arī nesmukā puse, kas pārsvarā ir saistīta ar tūrisma industriju, sākot ar to, ka nones pludmales un džungļus, lai būvētu ārkārtīgi neglītus viesnīcu kompleksus, kas ceļ cenas un padara vietējos grīdī, arī pilsētās, kā Can Tho, kur uzrāvāmies mafijai vai tirgū, kur par visu ir jāpārmaksā, lai arī kaulējies līdz spēku izsīkumam, bet to var darīt smuki vai arī nesmuki, kā man sanāca vienā tirgū, kur ne tikai negribēja laist cenu lejā, bet pat beigās, kad man nebija precīzs naudas gribēja pacelt cenu, lai arī tie bija tikai 20 centi mūsu naudā, tas ir princips un tad gan uzsprāgu un mēs izlamājāmies katrs savā valodā, biedri pēc tam jau man teica, ka drīz sākšu kaulēties arī ar bankomātu par komisijas maksu

Posted via Journaler.
link3 comments|post comment

[Jan. 15th, 2017|10:28 am]
Baltais cilvēks tikai gribēja nopirkt exotiskās dilles, ko aizūtīt Bà Hai, ko kā ziņo ir saņēmusi un ir dikti priecīga!

Posted via Journaler.
link2 comments|post comment

Saigona [Jan. 15th, 2017|10:18 am]
Vjetnama ir brīnišķīga vieta ar skaistiem cilvēkiem un ne tikai ārēji, viņi ir čakli, tīrīgi, prot gatavot labu ēdienu un viņiem patīk pieskarties, tāpat vien - vai kādu paraustīt aiz bārdas vai apbrīnot dredus un čolkas, un pēc tam ķiķināt un sasaukt visu vārtrūmi to apspriest, jo viņiem dikti patīk komunicēt pat ja vārdu krājums nav lielāks par trim vārdiem, jo ir taču daudz dažādi veidi kā sazināties. Saigonā es iemīlējos momentā ar visu smogu pie rīl fīla +36 grādos, pilsētai ir kkāds humān tač, te visiem pietiek vietas, pat bomzītim ļauj apēst un izdzert atlikumu, un padejot pie karaokes biezajā rajonā, kur mums mazi geju zēni izpildījās no sirds un, ja Tu otrajā dienā parādies dzert kafiju taj pašā vietā, tevi jau atceras, un māj pa gabalu un nosēdina zem saulessarga, lai nav jācepās saulē, jo Tu esi tas dīvainis, kas dzer melnu kafiju bez cukura, ko pat iemācījos pateikt vjetnamiski (Kafiju viņi gatavo ar iebiezināto pienu un ledu). Lai nu ko bet kafiju taisīt viņi prot, pat vismazākajā ielas pārvietojamā bodītē ar pusotru galdiņu ir laba stipra kafija, vissūdīgāko un dārgāko kafiju dzērām kkādā hipsteru vietā, un arī ēst tādās nedrīkst, jo tas ir dārgi un nejēdzīgi, nu labi var jau arī atrast tādās vietās arī ko labu, kā pēdējā vakarā, kad iegājām padzert alu, bet beigās mums izmakšķerēja no akvārija zivi par ļimonu. Un vēl, protams, ir kruta, ka takša vietā var izsaukt skūteri un izvālēt pa Saigonas trafiku profesionāli, vietējā ielas tirdziņā satikt meiteni no kuras naktī pirkām alu, un tantiņām nāk palīgā visa iela, lai saprastu ko tieši tas baltais cilvēks grib

Posted via Journaler.
link7 comments|post comment

Pēdējais rīts Saigonā [Jan. 14th, 2017|09:10 am]
Dzeru kafiju un leju krokadīla asaras, pēc paris stundām iestāsies tumsa, aukstums un iznīcība

Posted via Journaler.
link9 comments|post comment

Sơn Trà Tịnh Viên [Jan. 8th, 2017|03:02 pm]
No rīta pirms ļotenes man bija dzelžains plāns tikt mūka dārzā, ar recepcijas meiteni izsaucam taksi, tad ilgi bakstījām pa karti kur gribam braukt, taksists bija ļoti aizdomīgs, mums galvenais bija, lai viņš mūs ne tikai aizved, bet tur arī gaida, kad aizbraucām vārti protams bija ciet, bet atnāca sunītis, bijām gatavas izlīst caur žogu, bet kkā pa visiem sasaucām, pats sensejs nebija mājās, bet mums ar rasbainieku iepletās acis no brīnišķīgā dārza, kas ir kalnu ieskauts, apkārt plūst kalnu upīte vidū mazs dīķītis ar zivīm un baložu mājām, katram bambusam klāt zīmīte ar nosaukumu, senseja palīgs nerunāja nevienu vārdu angliski, tā nu mēs tur klīdām tādas priecīgas, tik daudz dažādas šķirnes nebiju redzējusi, jo tur ir lieli un mazi, tādi, ko var apcirpt žodziņā, dzelteni, un bumbuļaini, lielām lapām un pavisam smalkām, taisni un līki, doooriņš noteikti no turienes prom neietu nekad, bet mums jau džeki sāka uztraukties, kur esam, un ļotene negaidīs, nācās vien, ka rausties taksī, lai dotos pretī saulei.

Posted via Journaler.
link3 comments|post comment

Da Nang [Jan. 8th, 2017|03:00 pm]
Bija mums plāns braukt ar vilcienu uz Saigonu, jo pēdējais laiks nokļūt Mekongas deltā, bet parēķinot sapratām, ka pārgrauzīsim viens otram rīkli dzīvojot 17h vilcienā, pēc tam 4h autobusā, un nākamajā dienā 7 h laivā, laimīgā kārtā te lido mazas lētas ļotenītes, lai arī Da Nanga ir vienkārši liela pilsēta ar pūķa tiltu, kas spļauj uguni un ūdeni, bet galā ir marmora kalna pussala, kurā tad gribējām uzkāpt un tur taj kalnā dzīvo bambusu mūks, norādes mums bija ļoti aptuvenas, taksis mūs aizveda uz lielo pagodu ar 146 m aukstu marmora skulptūru un pilnu dārzu ķīniešu, vienam no tempļa kalpiem apjautājos, par bambusu senseju, precīzu adresi nezināja, bet aizsūtīja mūs prom no tūristu takām, tā nu mum sanāca brīnišķīga pastaiga, ar vietējo palīdzību atradām pareizos vārtus, tie bija aizslēgti, un nevienu sasaukt neizdevās, nāca jau vakars, taksi tur izsaukt nebija iespējams, jo visas kartes uzrādīja unknown location, nācās vilkties lejā, kur ietrāpījām strādnieku un zvejnieku rajončikā, ar ļoti labu ēdienu un meņu tikai vjetu valodā, bet nu jau mēs varam saburtot, kas ir liellops, kas vista, kas varde, un tad vēl citronzāle un ķiploki, vietējie pienāca pilns uz mums palūrēt un izpildīja labāko karaoki, bet mums vajadzēja vēl uzbraukt skybārā, kur lētākais alus maksāja tikpat cik 10 ali iepriekšējā vietā.

Posted via Journaler.
link1 comment|post comment

Hoi An [Jan. 8th, 2017|02:58 pm]
Aizbraucām uz bīču, kas izrādījās Apšuciems oktobrī, bet par to neviena cilvēka pludmalē, bet viļņi tik milzīgi, ka stāvi krastā un gaidi, kad nonesīs no kājām, tā kā bijām vieni no retajiem viesiem tad visi centās uz mums nopelnīt, mēs par to uzmetām lūpiņu un nākamajā dienā uzrīkojām grill pārtiju villas dārzā, pēc ļoti nogurdinošas iepirkšanās dienas. Hoi An'a ir mazs cukurgailītis, kas ir saposts un izdaiļots, un kur valda tirgošanās gars, lai noparkotu riteņus par brīvu, piesēdām paēst, kur meitene saka a pēc tam atnāciet uz manu šopu, mums kas grūti? - izrādījās, ka grūti, līdz ar to mums viņas uztapināja 2h zīda kleitas, rasbītim brīnišķīgas tupeles, bet es mazās vjetu meitenītes iedzinu stuporā ar savu maciņu, tas prasīja veselu nakti, tagad esam augstas klases kaulēšanās experti, pēc labi padarīta darbiņa pa tumsu savos spīdīgajiem ļifčikos caur rīsu laukiem braucām mājas, zivju kulēm groziņos, lai uzmontētu savu Michelin restorānu villas pagalmā, kam, protams vajadzēja izsaukt Miss Thai ar vīru, lai iekur mums grillu, visi rajona džeki gribēja nākt ar mums tusēt, bet mēs lepni aizslēdzām durvis un būvējām atkal hudas piramīdas.

Posted via Journaler.
linkpost comment

Hui 2 [Jan. 3rd, 2017|11:04 am]
Šorīt izskatās jau labāk, uzspīdēja saulīte un kā saimnieks teica pirmo reizi pa 2 mēnešiem, re atvedam viņiem saulīti, tagad esam gatavi krokodīliem

Posted via Journaler.
link3 comments|post comment

Hue [Jan. 2nd, 2017|11:15 pm]
Gribējām aizbraukt nahuj un tur arī nokļuvām, līst, tobiš gāž, ir drausmīgi drēgns, istabā sajūta ka viss ir mitrs, un iekšā ir aukstāks kā ārā, tagad lūram futeni kkādā militārā bārā ar ārprātīgu muzonu, gatavojamies karaokei, no kā laikam būs grūti izbēgt, jo pirmais ko mēs redzējām izejot no mājās ir vesela iela tikai ar karaokes bāriem

Posted via Journaler.
link8 comments|post comment

Phu Quoc 5.5 [Dec. 29th, 2016|12:40 am]
Kā vēlāk izrādījās elektrība nebija pat visā ciematiņā, tas nozīmē, ka vienīgais ATM arī nestrādā, vajadzēja braukt uz pilsētu, kur puse dzīvo uz ģenerātoriem, naudu atradām un pēc tam arī kafeni ar vjet namiešu kafiju un pāris štepseļiem, tad laidām mājās, lai var paspēt ielekt okeānā vēl pēdējo reizi, lidostā bijām ļoti laicīgi, jo visa ģimene par mums ļot uztraucās, lai tik neko nenokavējam. Nodevām bagāžu un devāmies ārā, uz bordingu gājām kādas 10 min pirms, doooriņu, protams, apturēja un aizsūtīja atpakaļ pie bagāžas, kur nebija saprotams vai džeks grib kukuli vai tiešām zivju mērci nedrīkst izvest no salas, vai arī viņš uztraucas, ka ja saplīsīs, tad visas ļotenes pasažieriem somas smirdēs pēc fementētas zivs, doooo izteica manevrus par to ka ir pavārs un nespēj dzīvot bez Phu Quocas zivenes, un viņi abi ietuntulēja pudeles manās zīda kleitās, blakus Bà Hai vīnam, ko paņēmām no viņas veikalā, tas ko ataisījām bija nedzerams, un Bao to izlēja pāri žogam dārzā, otrs man tā arī stāvēja netavērts, bet domāju Saigonā luxury istabā, uz kuru mūs apgreidoja būs tieši laikā, lai nebūtu pavisam garlaicīgi dooo aizmirsa savu ipadu lādējamies lidostā un atjēdzās tikai ļotenē, bet te personāls visu nokārtoja zibens ātrumā, un ipadu piegādāja jau piesprādzētam.

P.S. Tagad mēs zinām, ko nozīmē new luxury

Posted via Journaler.
link4 comments|post comment

Phu Quoc 6 [Dec. 29th, 2016|12:35 am]
Pēdējā diena uz salas sākās bez elektrības, kad pamodos no tā, ka ventilators nestrādā un Doooriņš saka, ka nogulējām rīta peldi, tas nozīmē, ka ir jau pāri septiņiem, ārā plosās vējš, neviens ne par ko te dikti neiespringst, tā gadās, tikai mēs atkarīgie mēģinām bakstīt savus gadžetus, jo biļetes ir tikai nenolasītajos e-meilos, un pierezervētajai istabai ir kkādas izmaiņas, bet mēs īsti nezinām kādas, pārējais viss kā parasti, zēni aizbrauca uz pilsētu pēc visādām tējām, jo Bà Hai dod man visādus zāļu uzlējumus vienu par otru rūgtāku, vienu dienu aknām, tad locītavām, vai vēderam - īsti precīzi nav zināms, jo viņa krieviski saka atsevišķus vārdus un nevis teikumus. Vakar viņa mums rādīja savu foto albūmu ar bildēm no jaunības, ir bijusi īsta skaistule, džeki rindām vien pakaļ staigājuši, bet viņa visu mūžu ir bijusi tāds brīvs neatkarīgs gars, tā arī nekad nav apprecējusies, tēvs gājis bojā kara laikā, kad viņai bija 9 gadi, mamma nomira, kad viņai ir 25, agri sākusi strādāt, kad bija 32 aizbrauca uz Krieviju strādāt kkādā tupeļu rūpnīcā, pavadīja tur 4 gadus, atceras to laiku ar siltām jūtām, kā brauca viss kolektīvs ekskursijā uz Ļeņingradu vai Maskavu, mēģinājām pat sakontaktēt viņas draugu Antonu, bet diemžēl nesekmīgi, a tā, bizīts viņai te rullē, ir ielas malā veikaliņš, kur man liekas var atrast visu - bērniem saldumus, lupatas, šmigu un cigaretes, dod arī uz krīta un kā izrādās izīrē istabiņu uz stundām, ja baigi vajag, nupat atnāca un teic, ka ir problēma ar kaimiņiem, viņi vācas ārā, bet nav naudas par īri, tagad aizgāja skaidroties, tā viņa te rosās visu dienu, un tik iesmej par jaunajiem, kas nekā nejēdz un ir jāmāca, jo ir tādi kreizī sliņķi. Pati jau nav labāka, arī kreizī, jo vistiņas viņai labākie draugi

Posted via Journaler.
linkpost comment

Phu Quoc 5 [Dec. 26th, 2016|01:37 pm]
Mēs laikam drīz pielāgosimies vietējo ritmam, tas ka ceļos 7 vairs pat nav jaunums, šodien piecēlos 6, vakar man vajadzēja braukt snorkelēt, kas izvērtās brīnišķīga mazā ceļojumā ar kuģīti uz salas ziemeļiem, kur 2 h vienkārši guli ūdenī ar acīm vaļā, tāds meditatīvs stāvoklis, kas ir atrauts no realitātes, jo kkādā ziņā nereāls, jo vai nu ik pa laikam tikpat slinki papeld garām bird fish, kas ir izkrāsojusies, kā tāda eglīšu lampiņu virtene spīdīgām neondzeltenām spurām un kobaltzilu asti, vai iepeldi tik siltā peļķītē, kur saules stari ātri izcep nemanot Tev kājas, tad ieraugi lielāko jūras ezi, kas kā izrādās man rāda nevis aci bet ānusiņu, kad izmeta man pēc tam Mango Bay bārā, kur pirmoreiz kopš esam šeit, kā ieraudzīju baltvīna glāzi, tā gandrīz ceļi ļima no sajūsmas, kaut arī alko patērējam ārkārtīgi maz, pārsvarā 1-2 aliņi vakarā, un migā iekšā, lai no rīta trauktos jau 7 uz vietējo tirgu, pēc visāda veida gliemežiem un moluskiem, lai varētu beidzot uztaisīt to zsv. grill partiju. Tā kā beidzot Bảo nebija jāasistē pendžu bariņš ar skūteriem, tad nesāmies ar viņa mocīti nepārvaramā ātrumā, tirgū pàrsvarā ir tikai jūras produkti un dārzeņi, tik mazliet cūku astes un ausis karājas. Neiztikām arī bez krabjiem, bet atbraucot mājās Bà Hai visu noinspicēja un pateica ka krabji jāvāra tūliņ, momentā nomazgājām, atrāvām alu un 3 min viss bija gatavs pasniegts ar vienkāršu bet precīzu mērcīti - sāls, melnie pipari un Laima sula, es biju gatava jau 9 no rīta dzert alu un ēst krabjus, bet izdomājām sagaidīt lenču, par ko viņi iesmēja, ka pat mums var iemānīt lenču, nākamais šodien grils ar atoņkājiem, clamiem, lielajiem un mazajiem, blody snails, san žakiem, un kkas vēl tur mums bija, bet par to vēlāk, kad būsim tikpat pieēdušies, kā jūs štovētus kāpostus. Priekā!

Posted via Journaler.
link6 comments|post comment

Phu Quoc 4 [Dec. 22nd, 2016|10:47 pm]
Man liekas, ka šis ir labākais kas ar mani ir noticis ilgākā laika periodā, man ir tik tukša viegla galva, es ne par ko nedomāju, un ja
uzvējo kāda atblāzma tā tikpat ātri izplēn. Vienīgais kas mani uztrauc ir kā lai atcerās visus tos gardos ēdienus, ko viņi mums gatavo katru
vakaru, jo ēst taisīšanā piedalās visa ģimene it sevišķi tagad jo arī Bao mamma ir atbraukusi ciemos, un viņi visi ņemas tādā kņadā katru
vakaru pa virtuvi, jo vakariņas sastāv vismaz no 3-4 ēdieniem un zupiņas, šodien piem. ēdām superīgas svaigas brētliņas sajauktas ar
svaigiem un ceptiem sīpoliem un zaļumiem ietītas rīspapīrā ar zemesriekstiem un zivju mērci, un kad jau esi pieēdies saka ka tagad
vēl jāēd rīsi un zivs un zupa un cūciņa ar paipalu olām! Un, lai arī te ielu restorančiki ir uz katra stūra un tas viss ir nenormāli garšīgi to mājās gatavoto sajūtu tas nevar aizstāt. Rīt brauksim road tripā, jo pa dienu ir pārāk karsts lai strādātu dārzā, kas man arī ļoti patīk iet apčubināt kokosriekstus vai banānkokus, kas vēl ir
maziņi un kam vajag mazliet uzmanības, un plus vēl viss zvērudārzs ar Gao un kaķīti un tagad jau diviem maziem suņukiem

Posted via Journaler.
link11 comments|post comment

Velna lapsene [Dec. 19th, 2016|09:49 pm]
Jau pirmajā vakarā, kad atnācām no bīča pēc saulrieta un gribējām aiziet pusdienās mums piedāvāja iedot skūteri, mēs atteicāmies, bet
ejot pa tumsu ar kājām ir jātaisa troksnis, jo var būt čūskas uz takas, tā kkā nonācām līdz ričukiem, o jā! Laimīgi uzreiz aizmināmies
līdz ceļam kur jānogriežas, kas izrādījās pilnīgi neapgaismotas, mums jau nu lukturīšus arī nebija, tik ik pa laikam garām pabrauc kāds
mopēds un redzi vismaz ka priekšā ir mazs līkumiņš.
Nākamajā dienā, kad viņi saprata, ka mēs neēdam ne tikai brokastis bet arī lenču, Bao teica ka jābrauc mums vismaz nopirkt augļi, skdrs ka jābrauc ar mocīti, es vispār neierubījos shēmā un spratu ka man jāpatrennējas, bet doooriņš varonīgi teica ka ir braucis un būs OK! To kā viņam gāja ar lapseni lai izstāsta pats, es sēdēju Bao aizmugurē un fočēju, tā aizbraucām līdz pilsētai ieskrējām zivju mērces fabrikā, un
tad piestājām pie augļu tantes, sapirkāmies visādus nenormāli gardus augļus, un es tā pārrēdos, ka šodien man izmetās pumpas, bet ne par to ir stāsts. Kad šodien uz snorkelēšanas sesiju doooriņš jau mani lepni aizvizināja, es izcīnījis ar elpošanu trubiņā, un ieraudzīju visādas zivis sapratām, ka ir pienācis laiks arī man savaldīt lapseni. Ļoti traki jau nebija, tik pagriezienā gribas nekontrolēti uzgāzēt.

Posted via Journaler.
link3 comments|post comment

Phu Quoc 3 [Dec. 18th, 2016|09:08 pm]
Mūsu vjetnamiešu vecmāmiņa māca mums runāt vjetnamiski un ļoti grib lai iemāci viņai taisīt mazsaālītus gurķus, bet! - diļļu nav, upeņu lapas nav, ozoli te neaug, mārrutki arī te neaug ir tikai čilli dažādu veidu, labākā zivju mērce pasaulē un ķiploki!
Ko darīt? ir kādi varianti?

Posted via Journaler.
link15 comments|post comment

Phu Quoc 2 [Dec. 17th, 2016|11:12 pm]
Un vēl man Lua stāstīja, ka tas bīčš kur gājām pirms vēl 2 gadiem bija pilnīgi tukš un neviena bālģīmja vai resorta tur nebija, un tad atbrauca vācietis un visu nopirka, salika vienā plēķītī bizītī bet blakus teritoriju atstāja neskartu, algo vietējos kas to vietu kopj, katru rītu savāc visus sūdus pludmalē, bet teritorijā iekšā nelaiž, lai nemēslo, jo tā esot bijusi iecienīta vietējo piknika vieta - tāda milzīga, brīnišķīga palmu pļava, ko tagad rūpīgi sargā sargs.

Posted via Journaler.
linkpost comment

Phu Quoc [Dec. 17th, 2016|10:42 pm]
Esam nokļuvušus tādā vietā uz salas ka ir sajūta kā pie veciem draugiem ciemojoties pie viņu vecmāmiņas, kas starp citu runā mazliet krieviski, jo ir nodzīvojusi 4 gadus Krievijā. Visu rītu staigājām pa dārzu vai precīzāk dārza ideju, pēc tam gājām uz saulrietu, izpeldējāmies siltā okeānā, kas ir kā nebeidzams baseins ar pareizo temperatūru, pareizajā sāļumā, lai tur varētu gulēt stundām, tagad dzeram vietējo alu no plastmasenes, kas ir so far garšīgākais alus, un vēl paspējām saēsties grilētus astoņkājus un cūkas pavēderes sēžot mazos bērndārznieku plastmasas krēsliņos. Te ir kkāds magics visur cilvēkos, attieksmē, dabā un ēdienā

Posted via Journaler.
link1 comment|post comment

Zoba piedzīvojumi Ho Chi Minh'ā [Dec. 16th, 2016|11:16 pm]
Es jau atbraucu ar mazliet īdošu zobu, bet man likās, ka tas jau no lidostām, sūdīga gaisa, murgainas paikas un netīrītiem zobiem - tūliņ jau pāries, bet nepārgāja, vakar visu dienu riju painkillerus uzdzerot ar vjetnamiešu kafiju, kam piešauts balzāms, līdz vienā brīdī piefiksēju, ka redzu arī kkā dīvaini, izrādījās ka vai nu nebiju ielikusi vai biju aizlikusi garām vienai acij lēcu, tā arī staigāju pa botānisko dārzu kaitinādama sniega tīģeri, līdz izlēmām, ka šodien laikam jāiet pie tā zobārsta, pajutājām Kristīnei mūsu vietējam hostam, kur lai ejam, viņa pieteicās mūs no rīta pavadīt, uz kādu no international klīnikām, te ir izplatīts dental tūrisms arī, nu tad lūk vienā tādā iebrāzāmies, kur mums pirmo appointmentu piedāvā pēc divām dienām, K uz reiz saka OK, es tad sazvanīšu citu vietu, to visu viņas izpilda vjetnamiski, momentā parādās amerikāņu zaķis Amanda un man saka 3 min un viss notiks, pa to laiku viņas jau ir izsaukušas man dakteri, kas atbrauc pēc pāris min, kamēr man mēģina atšifrēt vārdu un uztaisīt rentgenu, tā kā jau morāli gadu gatavojos, ka zobam jāaiziet, tad ātri piekritu, lai rauj, kas bija čik un gatavs mazām vjetnamiešu rociņām, un viņa man visu laiku kko dūdoja ausī, ik pa laikam dodot komandas vjetnamiski, tā ka brīžam nesapratu vai viņa jautā kko man, līdz dzirdu - are u with me? Tad iedeva paciņu painkilleru, antibiotikas stipri piekodinot, ka to draņķību lai dzeru tikai, ja ir vēl sūdīgi pēc 3 dienām, pēc tam viņa paklanījās un atvadījās, viss! Maigi ātri nesāpīgi un pa lēto!
P.S tagad jau esam uz salas un esmu aizmirsusi, kas notika vakar

Posted via Journaler.
link3 comments|post comment

[Dec. 16th, 2016|11:01 pm]
Cik stulbi, biju uzrakstījusi garu palagu par savu zobu epopeju, bet no iPada nevaru iepostēt...

Posted via Journaler.
link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | 140 entries back ]
[ go | earlier/later ]