par noslēpumiem
tas notiek ļoti reti, pārsvarā jau tie bija bērnībā. bet tagad, kopš vakarnakts, man atkal ir kaut kas tāds, ko sauc par noslēpumu. un ko nedrīkst teikt nevienam nevienam nevienam.

un tagad, pēc ilgiem gadiem, es atkal atceros to brīnišķīgo sajūtu, kas tevi pārņem, kad notiek neticami burvīgas, līdz sāpīgumam smieklīgas lietas. un par tām tu nedrīksti un pat negribi stāstīt nevienam. kaut kas, kas pieder tikai tev.

bērnībā gan reizēm noslēpumus glabāja un tad kādā brīdī notika barterdarījums - mans noslēpums pret tavējo. bet atceroties, cik lielu vilšanos man parasti sagādāja citu bērnu noslēpumi (vai nu nebija nekas īpašs, vai kas tāds, kas mani sāpināja un es redzēju, ka arī citus mani noslēpumi pārsvarā sāpināja vai nelikās nekas īpašs), es jums nekādus barterus nepiedāvāšu.

jebkurā gadījumā, noslēpumam par godu esmu pat iegādājusies baltvīnu, ko šovakar ar draudzeni malkošu kumelīšu un raspodiņu smaržu ieskauta.