Mēs pirmo reizi gājām to dabūt, jo pirmā reize bija viesnīcā, viesnīcas aizmugurē ar nosaukumu Rivjēra. Mēs satikām viesnīcas īpašnieku. Viņam bija vēsa runas maniere, viņš daudz atvainojās un atkārtoja vārdus. Viņš uz mani skatījās, it kā šī valoda būtu mana dzimtā. Un viņš man lika rakstīt. Es viņam teicu: "Šķiet, tu uzrakstīsi savu pirmo grāmatu, un tikai iedomāties - es uzrakstīšu valodas noveli". Viņš tam visam piekrita un sāka mani saukt: Džek, Džek, Džek. Vienā brīdī tas kļuva par sapni, kas piepildījies. Tā bija manas dzīves pirmā diena, kurā man bija šāds sapnis. Tā bija pirmā reize, kad rakstīju. 1972. gada pavasarī piezvanīja draugs un teica, ka ir pienācis laiks vēl vienam sapnim. Man ir tas gods tikt intervētam. Džeks nekad nav bijis sapnī. Viņam bija tikai 15 gadi, viņš bija nedaudz augsts, un viņam bija 25 gadi. Viņš vienmēr bija rakstnieks, bet uz grāmatas vāka es ieraudzīju sievieti, kura bija jautājusi, kādu sapni viņš sapņo? Tas bija tieši tajā brīdī, kad viņš sapņoja.