uzburtā madmazēle dēle dzēla koda skrāpēja auda meditēja skrēja pēc burkāniem uz dārzu dārzā bija veikals veikalā sēdēja tante tantē sēdēja parazīti un dzēra alu pie ugunskura dēja olas savai skolai cepa uz pannas bērnus dedzināja matus un lēja uz ādas līmi ar karekļiem bez atpūtas brēcot audumā dzirdot pakulas skrejam uz aullēkšiem skraida bērni pliki nakts jau nāk uz leju tilti sasvērti ir pienācis laiks augšā braukt izlidoja lidmašīna no sava svara ārā caur aullēkšiem beidzoties lietum manas brēkas sirdslietas un savvaļlietas ir iegūlušas zvanu skaņās un berlīnes filharmonija un filigrānā garmonija un germantika sentiktetika galu galā laužot kaulus izdziedējis brēku vilnai audus dedzinot festivāla ugunis dedzinot filharmonijas flīģelis ieradies buktētās biksēs uz aulēkšu koncertu un dedzinot pirts slotas dedzinot dieva doto dāvanu mēness pudurī ir iekonservēts gustavs zemgals lai viņa viegla smilts un lai dievs ir tēvišķs arī tajā ko mans prieka nama autokrāts varētu jumta korē izdziedēt sēlijas skumjas mana garajā saullēkta birokrātijā un dziedinot skumjas es nekad nevaru ierasties laicīgi uz numura izdošanu un skaidrs ka palieku dedzināmā svina plaudēts un daudz arī domāju par idiotismu un skaidrs ka nevaru pieliekties līdz laicīgajam manas pēdas ir grabažiņas tās ir manas pleznu tvertnes un meklējot daudznacionālismu idiotisma varā varu piedēvēt tam arī karogu ar paceltu uzaci