es redzu to vietu, kurā jebkas no pateiktā iegūst citu kvalitāti (tādu, kas liek slēpties, justies vainīgam un vēlēties būt kā citi). tā vieta ir mazliet ārpus manis, kur jau kā maitas putni riņķo apkārtējais nezināmais, viss iedomātais un mistificētais. turpretī cik lieliski ir palikt sevī un atksaitīties tikai savā priekšā, nemaz neskatīties pa to šaujamlūku, kas ved uz purvu. tāpēc es palikšu pie savas pils centrālās ass, kad iepūtīs kāds diklofosa vējš. ziniet, man ir arī dzīvi durkļi grāvī aprakti, un viņi sacelsies kā mustafa, ja kāds gribēs ar saviem akvareļiem nākt nokrāsot vilkuvāles. vispār ziniet, ja kāpj pāri stikla siltumnīcai, var nonākt kūtij uz jumta.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: