dažiem ir velnišķīga iedziļināšanās spēja un enerģija. kādā situācijā es esmu pret tādiem. tādi rauj kokus. āmurus. tukšs. klusums. kad esmu pabeidzis lielo blāķi, kad palicis tikai aste, tad es atkal esmu atvērtāks. šodiena bija diezgan smaga, atkal redzēju, kā mainos no , nevis noguruma, bet vienkārši no liela apjoma, kad vislaik piesiets. šo es jau biju piedzīvojis vairākkārtīgi, un var redzēt dažādu stāvokļus. tā jau viņi ir. stāvēju un domāju, ka es nepievēršos panākumiem, jo nav intereses, tad kādus gan apvāršņus es risinu. bija doma par mīlestību, piemēram, bet tas nav īstais rādītājs. kaut kas mistisks ir risināmais, varbūt viss kopums. es kā zobos ieķēries un šķetinu pa dzijai, pa audam. haha. nevar iet vārdos visu laiku, tiem jāiedod iztecēt termiņā, tiem jāiet savā gaitā un jāiznēsājas plūsmās un ziedputekšņos, un tad nāk jauni, tie ņem vērā citus bijušos un esošos. dažreiz pa roku galam, dažreiz itin precīzi. kur nonāca māra, tur atradās kamolis. secinājumi? apčī apčī apčī