šis artifakts nav no vakardienas, jo vakardien es neko tādu neuzzīmēju, bet tomēr tas man bija vajadzīgs, lai iesāktu. uzzināju, ka pieturēties ir labi, jo tad nav nekas jāizdomā. tas ir kā kādreiz bija, kad tikai piesēdos, tā. arī tagad neko negribas izdomāt, varētu pastāstīt, kas ir. tas ir, paga, es tagad mēģinu sakopoties. tas bija labi toreiz tā sajust, un es to atceros. ko tieši nepateikšu. tas ir kā taisīt garīgās fizionomijas, pārbīdīt abstraktus, un tu zini, ka esi izdarījis sev iekšā kaut ko labu. nemaz nemaz negribas izskaidrot ko īsti patiesi un nevainojami, bet vajadzīgie rekvizīti ir iegūti, eņģelīši ir nopindzelējuši paraksta līniju, un var doties kurtatunuiesi tagad. pamodos šorīt dziedot dziesmiņu, cik skaisti snieg, es laikam esmu iemīlējies. tad es domāju par "laikam" un nevaru saprastZ, vai kas par skaistu ziemu (dienu). kur es paliku kur es paliku, kur es esmu. esmu tutū. hihi