vakar bija tāda diena kāda diena bija vakar. divas reizes nočurājos, bet tagad ne par reizēm. es sevi laužu, vajadzēja ļaut. bet tagad par reizēm. gribēju būt slavēts, bet izrādījos tik kā parasti iekapsulēts. kā lai es atbildu par patreizējo reizi mūždien mani kaut kā vajā. es biju apsēdies un gaidīju rudzus, tad iestājās krepapīra lunis un dienas. man nevajadzētu nesakarīgo veidu šeit izvēlēties, bet pārāk daudzi ir atkarīgi no visiem iespējamiem veidiem. mani pat nevar vairs pārliecināt aicinājums klusēt, jo es esmu blusa un dienas gaitā saražotās iekavas nevarēs mūs visus aprobežot ar gaismas staru vērpetēm. man tiešām vajadzētu labāk sumarizēt vakardienas rūnu atstātos rakstus, lai kaligrāfiskā mierā nē es pārspīlēju visiem ir tiesības zināt par parasto un nievājošo. man sākumā gandrīz vai iestājās nemiers un dienas garenās iestādes apklusa uz brīdi, lai tas rastu sevī atbalsi un gudrotu par prāta vīnu, bet dienas atpaliek no mums un es nevaru sazvejot gredzenus milzīgās peļķēs ainavas atklāj mūsdienu mušu galerijas un dienas pēdējās ievirzes karātavas meklē ē vitamību dodiet tikai viendienītim paplest kājas tajā lielajā caurumā izgrebtiem arbaletiem izbīdāmās durvis un kaistošs tērauds mūs visus nonivelē un gaida brašos ievārījuma starmešos un es esmu iesprostots, lai nerastos vairs lielās iekavas kas bez nogrieztiem nagiem nevar pieskārties tautsiņiem un es dodu savus mājienus nejau savtīgos nolūkos es domāju par divām olām, ko cepšu brokastīs un kafija un maize grauzdiņš piens pie kafijas maize pie alus un dienas garākās stundas sākušās kamēr gaišs tikmēr jāpošas