placenta, ļauj man plūst, kā mans diņķis uzzied sarkanā gaisām, kā tas atkārtojas rūtiņu burtnīcas nebeidzamajā entuziasmā un gaudo laiks uz lietus tāss nevienam nebija ienācis prātā dzīvot metāla trubā un kakāt mazus putniņus, lai apkaimes suņiem ko ēdamu sagādāt un kaimiņu suņiem ir apkaimes kaķi pienākuši brīdināt, nedari tā ik dienas, jo straume ir izlēmīga, tā izsmeļ nieres un tad akmens kā platacis nevienam vēl nav apsolīto atdevis un tikai krāj savas siekalas uz apmetuma un lien pa vēdera dejotājas skropstām, lai tusnītu māllēpes un melleņu ievārījumā lēptu stiklus, lai tas atspoguļotu mūsu miesaskāri un nedomas lai pārtiek no mūsu dienas maizes un domas kā pēdējā bastiona kreisais krasts ar vienu roku uzzīmēts kubisks attēls nepieļauj mūsu ienākšanu biezpiena valstībā, jo tajā nieres kā mazie ķeizari katrs savu apgabalu pārvalda un meslus vāc kaut tas būtu vienīgais veids, kā nodarboties ar mākslu, tā traucas pāri geizeriem un pusartiem laukiem skatās kā dīgst sēnes un melna auss izlien pār galdu noklausīties drupaču kauju kā nazis kas baidās būt viens ietriecas maizē un ķengā un ārdās nedod man dievs vēl vienu dienu, kurā būtu bekas bez raušiem un goliāts tad atnāks pakārties uz stenderes, lai ar mazo mozu iztukšotu visas dzejnieku beretes un klepotu sārmu lietu tieši virsū kapucei kurā es slēpjos no paedogoģijas un klanos pretim mazam paulīnes samovāram un leļļu servīzei tā bija vienreiz noticis es atkārtoju sniegu un daru kā sniegs dara, lai nabaga smilla izķepurojas un nerauj patvāri nost pirms laika un lai odere vienmēr būtu maiga nevis kostu kā stāstīts pasakā par milnošanu uz rudzu lauka kurā es klēpī sastādīts mazs bērns būdams raudāju gaužas linu vasaras melnos svārkos sarkanā cepurē mani var pamanīt katrā centimetrā ar miligramu pūdernīcas ar kleopatru piena slauķi
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: