šodien rakcija palēnināta. vakar mājās no hospitāļielas gāju rekordātrumā. mājās pār tiltu. atsveicinājos ar divām rokām, bet nav nekādas vajadzības iedziļināties sīkumos, jo tā gluži labi bija, padejot un vispār patirināties. dažreiz justies mazliet tizlam, bet tam nav nozīmes, jo tie tādi jocīgi tēli, kas gaida kad tos paņems sev.
es šobrīd nejūtu tekstu tādēļ neatbildu par to ko rakstu. tikai vēl gribēju pateikt, ka teeja vakar vienā momentā izskatījās pēc īsta dēmona (kad viņai sejā spīdēja kā nu tās lampas sauc) pilnīgi jūtu savu nesakarīgo izteiksmes veidu. (tekstu nejūt, bet jūt izteiksmes veidu, šeit būtu vieta izvērst diskusiju)
ha ha ha, es dejoju, lūk, par to tad arī varētu pasmieties, bet galvenais ir apziņa, ka mēs visi nomirsim. nu vot lasīju Tibetiešu mirušo grāmatu un tur tā arī uzrakstīts, ka ir arī iespējams šaubīties par to ka tu nomirsi, bet nomirsi nomirsi esi drošs un kādu gan vēl lielāku atpestīšanu cilvēks var vēlēties kā apziņu, ka visi ir mirstīgi.