turpinot absurdo domu gājienu.
ir kāds vīrietis, kas strādā mūsu iestādei pakļautā iestādē. reiz biju pie viņa pēc vīzas. liela auguma, raženas miesas būves. gredzens uz mazā pirksta. vienā rokā masīvs pulstenis otrā ķēde. brokastis vienmēr ēd ar vienu sievieti, bet pusdienas ar otru. tikko viņus atkal redzēju. paēduši gāja prom, meitene kliboja, bet paskatoties uz vīrieša plato muguru iedomājos kā viņu aizved okupācijas karavīri un cilvēcīgāks tas manās acīs tapa