es ēdu rozes, man garšo žiletes. es griežu vēnas ar kaprona diegiem un piesūcinu tos ar rozā asinīm. acābolos mīt tarakāni un tie nes visu balto uz iekšējo redzi, kas pārtopar par monarhiju un nodedzina gribu pārdotās nevaldāmības gadsimtā nedodas rokās nekādas lieldienas beidzas uz trotuāra dzīve no akmeņa un diendusa pārrodas mājās uz pēdējo elpas vilciena katarsi visi vagoni vaļā kā patoss un nedod man nevienu iekšējo orgānu paviļāt saujā tas izrādīsies nederīgs cimdu koks un nievājošs nodoms mūs pavērsīs pret debesīm kā klejojošs indiānis apēd sava dēla aknu pastēti, lai izsvēpētu nelabo garu no kūrorta pilsētas niekalbis un dendijs izbijies no sklerozes izgriezis vēnā septiņu burtu vārdu ciparu kombināciju līmes uzgali un triecas ar galvu ledū ar zivīm sarunāt tikšanos un noģērb no sevis visu izelpoto gaisu par baltāko no veltim izrotāt ornamentu un apsēsties kakāt uz stacijas pulksteņa saules atspīdama greiza valoda iznāk no pastaigas un apvij savas traumatiskās asaras nomanekenētiem lisiem kodoliem pārbijušamies nodemonstrētiem klaustrofobiskiem nevienādiem lietainiem izbeidziet klausīt lietum tās pavēles nāk no verandas klaigas un riekšava alus nepieskaitāmības liecina par sāju vēju vaļu varu gribu negribu dod nedod piebiedrojies sabiedrojies sakampies sapisies diendusas lielveikalā izremontēts lielgabals nodod mūsu tikšanos lielajā viserionā kā klaipēdas stulbie atspulgi uz kuģa vraka izcēlies poļisoss iznesiet liedagu tālāk par gumijnieku sienām pārblīvētām un liesām mierīgo iedzīvotāju miesām grābstīties aizliegts nolieciet klausuli izvemiet lūdzu monētu paldies par klausulu tagad atdodiet naudu laupītājs klejotājs sienāzis lupatlasis miegs uz perona pelageja glabā