eto silo šobrīd izcieš cita lietotāja vai plašākas noskaņas sētu šaubu procesu. šis vīruss ir sagandējis aknas ne vienam vien cibiņam, padarot to darbnespējīgu un nožēlojamu. tādas nu ir tās pakāpes, kurām nenovēršami ir jāpietuvojas un ar kurām jātiek galā vai jākrīt to upurī. apskatot sešu gadu pieredzi, es varu izdalīt dažādus posmus un nianses. man personīgi ir pieskāries renesanss, bet plašākais vairākums slīgst tumšajos viduslaikos. plašāko vairākumu plosa prāta raganas un mošķi, tas ir māņticīgs un garā perverss. tā ir slimība, slimu cilvēku nerāj, bet tikai katra sirdzēja ziņā ir saprast. protams, ārkārtēju skādi nodara pievēršanās citiem pienākumiem, kas atņem laiku jeb asinis. bez pienācīgas uzmanības latvijas valsti neuzcels, un ir interesanti vērot, kā aiziet vilcieni, kā tie savus pasažierus izsēdina tālumā, un kā tālums apēd iekšas, liek imigrantu bērniem pieņemt svešu noskaņu, mānīt sevi, liegt sev, liek tiem kļūt steriliem un būtībā fakin sapistiem galvā. diemžēl. vai par laimi. es negribu, lai visi ir vienādi.