nelaist vaļā domu. savos 27 gados beidzot esmu apzinājies sevi kā latvieti un lepojos ar visām īpašībām, kas man piemīt. gribētos apjozties lielvārdes jostu un iet, un nekautrēties par sevi. stāvēju celiņa maliņā un mēģināju pieslieties japāņu noskaņojumam, saprast un cienīt viņu garīgumu (italiks uz otru pusi), tādēļ jutos kā ubadziņš, bet tagad es tarčīju savu latvieša miesas blīvumu, savu grauzdiņa sīvumu, savu es, jo kas gan tas par panckaru apkārt.
tāpat prātoju - kas stiprāks - citu cerības par mani vai mana griba. vēlējos, piemēram, iekrāsot savu izskatu sarkanu krustiņu lauzto veidā, bet nāca svešas cerības par manu lietotāja bildi. vai nu atkāpties, vai pārlauzties. negribīgums stāties krustugunī. rekur aizlidoja visi spēki no citām pusēm nākuši, visur kavējošies, citur ejoši. rekur esmu plandošs, rekur esmu kails. jānovelk reitūzenes, jūtos iežmiegts.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: