tad vēl man šķiet, ka pasaules ekonomika ir regresijas stāvoklī. ka man nav tiesību lietot elektroenerģiju, benzīnu, ēdienu. katrā ziņā nav tiesību to lietot ar kaut kādām domām par personīgo labumu. bet tas laikam nav saistīts ar regresiju, jo resursi ir ierobežoti šā vai tā. jūtos vainīgs, ka patērēju. tajā pašā laikā skatoties vēsturē un šābrīža norisēs ir liels daudzums piemēru, kad tiek patērēts nenormālos apjomos. kā es to mēru? ar ienākumiem, izdevumiem, attieksmi?
laikam taču es runāju par spekulāciju, par savu iespēju pārvērtēšanu. rādās kaut kāda robeža, kuru pārkāpjot es ieeju citā telpā, kur viss šis pārtēriņš ir tikai dabisks, bet velk aiz sevis gumiju.
neiesaistīšanās nevajadzētu būt saistītai ar bailēm, tieši pretēji. es neuzņemos uz sevi atbildību par svešiem grēkiem.