nav apetītes.
tad kad man ir kaut kas jādara, tad es neņemos to dēvēt par darbu, domāju - tas taču nav manis cienīgs, pilnīgs automātums.
tad kad nav ko darīt, tad kreņķējos par to, ka bezjēgā te sēžu, ka izniekoju uzticību un resursus.
bet jaunie krievi, kas kļuvuši bagāti ar spekulācijām biržā un dēļ naftas cenu kāpuma, kā šorīt mašīnu gaidot, ziņās dzirdēju. kāda tur ir starpība, ja es sēžu kluss pa kaut kādiem latiem, bet citi tajā pašā laikā operē ar tūkstošiem un miljoniem. kur ir robeža, relativitāte, pats sev mērs. dīdos nemierā, tāds parazīts kaut kāds definējums no ārpasaules grauž manus trauslos audus, kurš?