tātad tagad es rakstu pēc smēķēšanas (itkā tā būtu problēma) un jau smēķējot bija savādāk (es to zināju), nekā rakstīt pirms tam, bet tas nav galveinais. nav jau arī nekā galvenā, bet tomēr. tagad es nerakstu kā vējš, bet mazliet apmuļļāju savu vielu (smadzenes?) es baidos kļūt patētisks ar saviem salīdzinājumiem, kas arī nav atbalstāmi. es laikam sevi dzenu tad standartos, kas ir kā? vai tad man par visu ir jāzina, kā tas ir. itkā es būtu robots. mani skolā sauca par robotu. haha. es apvainojos. man pie pakaramā bija uzrakstījis kāds "čodars". laikam tas ir aizvainojoši. es jūtos ievainojams par to sakot, bet jau pēc tam vairs nē, tad tas ir smieklīgi. kāds to lasa un izdomā jau vārdus pret mani. itkā tas būtu baigi stilīgi. itkā es būtu kaut kāds joberis. bet nekas jau nepaliek nepamanīts, bankas mums ir lielas un tur var uzkrāties daudz informācijas par izraudzītu personu. es varētu būt izraudzīta vairākām personām, bet, ko tas pasaka par mūsu laiku. ko tas pasaka par mani individuālo situāciju. es baidījos sāku jau sev teikt, ka nevajag tik daudz rakstot nogurdināt cilvēkus, bet tad mēs atkal nonākam pie tā, ka es gribu palikt neskarts. cilvēku domu neskarts un domu neskarts cilvēks. ja ieliek pliku bildi no nūdistu pludmales paslepus fotografētu, tad tas uzreiz ir labais produkts, es to pats jūtu, bet ja cenšas izlīdzēties ar landskeipiem vai spoguļu ordinācijām kā andrejsalas jaunajā izstādē, tad tā ir masturbācija. cik smieklīgi, ka neviens nezina, kas notiek, bet kāds pasaka, kā ir, un tad visi, ja viņiem tas iepatīkas, seko jaunajai idejai, tie no tās barojas, bet, ko dara pats tās autors. vai viņš ir tik svabads, ka var gūt ikmēneša ieguvumus no savas idejas patentācijas? kur vispār ir atalgojuma robeža un kā cilvēks var sevi atalgot pats, lai stimulētu izrāvienus un negaidītus pavērsienus? tik daudz jautājumu, uz kuriem gribētos mēģināt atbildēt un es internetā meklēju, lai kāds man piedāvā jautājumu sērijas, uz kuriem es atbildot, varētu kļūt par labāku personu (dangerous person) un lai visas manas zilbes ietilpst tieši tieši piedāvātajos lauciņos. tā es domāju kā zaratrustra domāja, bet skolā mana grāmata bija plāna un ko tad es kalu? kādus plānus. tas bija no dieva uz pusēm atņemts laiks un periods, kas sevi iezīmē manā dzīvē kā neuzvarētu cīņa, kā miegā pavadīta. kad lejā ir leopards, kas mani gaida un man ir jāpaliek kokā, tad, lai to varētu paveikt, es kokā veģetēju, izslēdzu visas funkcijas un pa pusei guļu. itkā to varētu uzskatīt par veiksmīgu pārdomu periodu, bet es zinu, ka laikam un vietai ir dažādas sejas un nonākot īpašās situācijās, es esmu bezspēcīgs un man ir jāpieskrien pēdējiem ieročiem, lai kādi tie nebūtu. bieži tie ir nederīgi un cīņu padara nederīgu kā ievadot spēlē slepeno kodu un pienāk klāt desmit tūkstoši monētu, tikai manā gadījumā es uzmetu no debesīm tīklotas bumbas, kas iznīcina gan pretinieku gan mani un tad man ir jāatkāpjas spoku valstībā, jo parastā pasaule vairs nav derīga mišanai un tad kas tad notiek tad? tad es mēģinu kalkulēt tīklus, kas mani apņem lai viņus pielabinātu apmānītu, lai mestu raitās piruetes, kas man varbūt sola izraušanos no ūdens pasaules un es godam dažkārt rodu kādu sajūtu avotu un tad to pētu gribētos būt laimīgam, bet kas mani tur. es laikam esmu neirotisks, bet es nezinu, ko tas nozīmē. varbūt man vajag kā lielākajai daļai franču lietot antidepresantus, bet kā tas nākas, ka kopējā aina tiek zīmēta industriāla un progresīva, tomēr parādās ziņas par individuālām nelaimēm un bezizejām. tas ir kaut kas noslēpumains, tas liek man sajusties kādam? ļaujiet tagad padomāt, kā es sajūtos. es sajūtos kā laivā kareivis bez plintes un āmura un man no debesīm putni kakā virsū kancerogēnas vielas. es adoptējos ak ja tas viss padotos aprakstam. es kā dzejnieka vārdiema aizsargājos, sakot, ka par to nav iespējams runāt, tad par to ir jāklusē, bilda vitgenšteins un māris putnis, šī autora tulkotājs man piebiedrojās aizpsriedumos par gaudojošām nārām, kas man sola padebešus "SOLD", bet nekas jau nerodas no pubertātes, viss jau sākumā ir nobriedis un es augstu vērtēju šo mehānismu rakstīt par cigaretēm, jo savādāk mana iespēja uzsmēķēt katrā brīdī bija nojaukusi visas iespēju robežas un es metos ar galvu tajā, lai pielabinātu sajūtas ar cigaretes dūmu jau nekur nevar doties nekādos ceļojumos šī vārda vienā nozīmē. es nevaru stingri teikt, ka bija ačgārni un kā bija, bet nav tā, ka es varu lietas nosaukt tiešos vārdos, man tās vajag kāpināt un izmainīt, lai es varētu uz tām referēt, tad par ko es cīnos, par ko es kaucu šajā pašā konkrētajā dzīves ciklā, itkā gribētu sevi tādējādi ielikt rāmjos, lai būtu aprakstāms un kategorizējams un lai mani nemocītu bezdomu graudi, kas grauj kaut ko, bet es turpinu dzīvot, tad man tiek gatavotas lielās lamatas, kurās iekritis es beidzot redzēšu velnu, maksāšu par visām sastrādātām drazām un man būs nu tik nelabi. bet kā bukovskis par visu šito smējās un izbrīvēja sev pusi minūtes vai piecas un tādējādi ieguva bezgalību un izvairījās no lieliskās iespējas būt iesprostatam dieva pirkstos, kad sveša griba var ar tevi darīt pēc sava prāta, bet viss, ko tu vari pukstēt ir vārgi nievājoši pīkstieni pret debesīm vai citiem cilvēkiem un tad gribas iziet ielās ar nazi un durt durt durt saviem naidniekiem, kas patiesībā ir pilnīgi losīši attiecībā uz to, kā tu jūties un kāpēc tev ir slikti. es tagad hiperbolizēju, bet tā aina mani kacina, ka man var kļūt slikti kā man jau ir reizēm bijis, kad ķermenis sagādā sāpes, kuras nedod cerības es laikam esmu sevi simptomatizējis un indulģējis, jo uz šo brīdi es ticu tikai tam, kas ir, bet aiz esības ir vēl daudz iespēju un dekorāciju un tās visas ir iespējamas, tad kā man rīkoties kā man būt. dzīvot krietnu dzīvi man ieteiks platons un es varēšu plātīties, ka esmu izlasījis šo un to, bet, kāpēc man kaunēties, ja es šito uzrakstu redzēju un kā lai es pielaikoju svešas suģestijas savai dzīves kārei, kas pakārta kaut kādā žņaugā un nedod cerības uz rītdienu un bojā man nervus un nedod gadus cietumā, bet liek nīkt stāvlaukumā par kailķermeni kā bulvāra prese mīl aprunāt staļinu viņam varbūt nebija viegli vai viņš bija pārcilvēks vai nīče bija godam pelnījis savas aptraipītās apenes un kur vispār ir kāds prātīgs cilvēks, kas man varētu iemainīt skoču pret lekoplāksteri ai kā sāp tā rēta, kuras man nav, bet kura varētu būt