mani soļi ir zaglīgi, bet es tikko pēc traumas, pēc mēneša sanatorijā. ar halātiem, žilkām un visādām cigaretēm. dažādu cilvēku tādām. mums nesa sausu zemi uz palātu, un es uz to skatījos, neaiztiku. zemē auga tārpi, tie apēda cilvēkus, pārvērtās par tiem, atkal apgūlās, staipījās un rādīja ar pirkstu. es smējos kā smacēts, kā traks. tas izvērtās lieliskā epistofelī. kā jums būs vēlams, kā jums būs vārdā, cienīts un godāts, aprunāts, sabradāts. es dziļi plaušās ievilku diegu. kamols tinās un man acīs mainījās skaitīkļi. pie lielās atzīmes atvilku ar krītu. šeit pietiks, šeit es vairs nepadodos. un tesos ar beku zobos pret mīkstu sienu. beka ieplaisā smaganās, ieplaisā smaidā, un es smejos. ne iemesla, ne redzama. tas viss uz durvju rēķina. gaiņāju prom sikspārņus, tie pārnesuši ligzdā pitonu. gluži iekosties negribas, nevaru vai baidos. kā uz to skatos, tas uzliek man prīmusu.
atgaiņā atgaiņā, priekš tam ir avīzes. to cauri burti ieķeras kā brētliņa ieķeras diegos. zobu starpās izaug pilsētas, tām tikai elektrību padavai un arī dod, nekad nepietiek. es uzlieku zelta gredzenu, tam ieplaisā rādiuss. gandrīz kā redīss. pietrūkst divas rievas, lai pierē ieraudzītu saņurcītu dziju, tā jāapliek ap pleciem lakata veidā jāuztamborē man papildu acis daudz cik rokas var apņemt jārāda rīga ar rīksti ar pātagu man acu vietā ir caurumi, lai var uzvilkt cepuri. un tad es standziņas mutē iefiksējis nesos drīzāk jau velkos bet ātri cik vilcieni ātri var paskriet tad lēnāk un apdomīgāk es taču nesu sēklu.