es pārnācu risināt domas graudā. tagad tām birt, bet es skatīšos. interesanti, ka nonāk, kur negāja. es tas mazais punkts, kas pa virsu, es tas nekur negāju. tie visi lielie, kas zem manis, tie valdnieki un stūmēji grūdēji plānotāji glaimotāji tie visu dara, es neko. es tikai blisinos un brīnos.
vai viss? vai pietika? tagad jau tikai sākas, bet tik pat labi varēja beigties pirms pašreizējā teikuma, pirms tām jautājuma zīmēm, kas atbildēs? par ko sauc pie? turies nu, tagad būs. ha. maigi un klusi. nekas īpašs, farss. glaimi tie paši satiktie, tie pašu stūri apgāja riņķī sanāca kosīnusi un mani vairs nevar izšķirt pūlī. bet es māju ar roku melnu ēnu pret sienu. cilvēki ēd un skatās uz teātri, teātris klusē un nekustas. vienalga interesanti. vinegārs, tas slavenais etiķa esence viņa ar viņu ir divas dzīvības divi dzimumi gibraltāri smailīšu sacīkstes. tagad piekusu.
(es te vēl biju, bet neko vairs neuzrakstīju)