tagad sapratu, kas pirms tam notika. gāju uz tualeti mazgāt divus ābolus un bumbiri un verot ciet kabineta durvis izdzirdēju troksni kāds kad stikla trauks nokrīt zemē. tagad šķiet dīvaini, ka radās šaubas vai to dzirdēju no kabineta nākam vai kaut kur citur. vienvārdsakot
raivis staigā pa kabinetu un kaut ko neredzamu lasa pirkstos.
-ko tu tur lasi raivi?
-ko?
-ko tu tur lasi?
-stikliņus.
aha, gaidu turpmākus paskaidrojumus. izrādās džeks glāzi saplēsis, kura stāvēja garderobes skapī augšējā plauktā. paskatos uz skapi, tur plaukts šķībs.
raivis pārvietojas pa kabinetu zoss gaitā un lasa stikliņus. uz katru manu jautājumu vispirms atbildot ar -ko? un tikai tad kaut ko vēl izmoka.
nevar atrast glāzes kājiņu, staigā skatās meklē. es viņam ieminos par šķībo plauktu uz ko viņš atbild, ka tas tāds jau bija. sandra pienāk pie skapja un iztaisno plauktu. raivis turpina meklēt glāzes kāju.
sandra saka, ka te jau tā pat neviens ar plikām kājām nestaigās. es saku - jāpastaigā ar plikām kājām tad atradīs glāzes kāju.
(tikko atcerējos, ka es dažreiz, kad kājas jūtas sasvīdušas, novleku kurpes un ja jākustas līdz prineterim, tad eju zeķēs).
raivis tāds kā piesarcis iet ar saplēstu glāzi rokās un uz manu gudrību saka, ka vajadzēs man to sadauzīt pret galvu.
es viņam saku - ko? viņš saka - tev vajadzēs to pret galvu sadauzīt. es saku - ko tu tāds agresīvs uz gada beigām, sak raivim sāk lauzties ārā.
raivis saka - ko tu te gudri komentē.
bet tagad viss normāli, raivis izmeta glāzi mistkastē zem sava galda un turpina vērties monitorā.