padomju gados gluži necilas personas bija likteņu noteicējas, tad kā mēs šodien izturētos pret mazu pensionāri, ja mums no viņas nezin ko savajadzētos, nevis kā tagad pilnīgām miglām uz acīm pat nepamanam personību, kas uzpeldētu, kad ieslēgtos, kad palaistu strāvu, kad pārdalītu ietekmes sfēras, kad laikraksta diena redaktore būtu pelēka skudra, bet ministru prezidents būtu karikatūra digitālā vidē, kurai katrs varētu patiept kontūras un iebāzt ausīs hlapuškas un nevajadzētu iziet uz ielas, lai konstatētu rīcības sekas apcietinājumu, izsūtījumu, sociālo sabradāšanu, ietekmes trūkumu, prestiža grautiņus, morālos sodus un karmiskās irgas. tu atbildēsi sev par sevi, kad ienāks īstais loms, kas saslēgs, patrieks stalažas, barjeras, kodolus un jonus, tad ienāks salaveča svece un runās ar tevi dialektā un tu leksi uz pakaļkājām un skrullēsi ūsas un nebūs tev pamata priecāties par stabiņu uz papīra, kas attēlo, ko, grozu ar pelašķiem, procentu zīmes un rangi, akvalangi dažādu zīmolu tekstila gabali un āda uz aproces āda iekšā rokā traucē kapilāram, sadodies rokās ar pelašķi un lec pa taigu. nē, nu vispār jau ir kaut kāda kārtība, ar kefīru pilna mute