siekalas ieradās pirmās, tad es izkusu un vairs necerēju neko jaunu pateikt. es pat necerēju būt nevainojams, tikai tecēt kā tek mārrutku asaras. sari, kas rodas, kad augli bāž podā, lai vairāksolīšanas tēvišķais šarms paliktu nomodā vēl ilgi. es balonam pārgriezu rīkli trijās vietās, jo viņš bija atnesis maisiņā bērnus. tos izbēru pa logu un kāds nelietis tos lasīja lika soliņā un gāja uz skolu mācīt bērniem tālredzību, kas tiem noderēs, lai deldētu māju tās tievajos pamatos un auklēties ar auskariem un berzēt rokas staiceles stacijā, lai to visu labi pārredzētu un neveltītu ne vienu acs mirkli tik dārgajam laikam kas aiziet, bet es ceru, ka tev iet labi un ka iet viss kam jāiet arī laiks un dārzi un kabači un puķuzirņi un dilles un tamlīdzīgas lietas un ka ķiršu lietus neskādei tavai pomādei un galvas kratīšana un reibināšana ir tik dievišķā gaismā uzlikta, ka es to nevaru sastapt, bet atdalīti u burti grib kauties un nāk sejā, bet to galvas kratīšanas mākslas mani nepieviļ ne tuvu tam, jo visiem kas gribēja ar mani dancot tagad ir daudzas rētas uz pušumiem un es nevaru to visu savaldīt ar tievām savām rokām kas kartupeļu maisus atvedušas ar tīrradni uz vējstikla un es jau pošos un aumaļas lej manas diezin kādas aizas, lai visiem pietiktu kruzuļu un dārzeņu ko nest uz mājām tā es dūdoju svešos bēniņos un manas aizas ir pilnas ar lāpām lai laiks redz laikam gaistošās sliedes, pa kurām iet un kurās pietupties, jo tikai tā es bērnus sadzīšu rokās, kas ir palaisti plašā gaisa masā bezdienus bojāt.