kad es biju maziņš, es mazliet apskaudu nevērīgos bērnus. tādus kuri, piemēram, varēja netīšām ar elkoni no galda nogrūzt pilnu krūzi un izskatīties izbrīnīti.
man ir tendence kontrolēt lietas un iespējams es apzināti iemidzināju sevi, lai kaut nedaudz līdzinātos vidējam aritmētiskajam or smth. es visu laiku pamanīju sīkas nianses un jutos savā ziņā pamests.
bet reku šeku šodien izlasīju, ka tieši iekšējais monitors ir tā īstā apzināšanās, spēja ievērot kaut ko tādu ko negaidīji pamanīt, bet kas notiek tik un tā.

slienam trepes pie bēniņu durvīm un ejam lūrēt vecas mantas?