ieskrēju durvīs, lai paraustītu kloķi, tas man atbildēja, ka pietiek izlikties kā atsevišķs vārds, kas sevi nekontrolē, mazliet nokaunas, tad izdomā tomēr būt bravūrīgs, bet beigās aprokās pašaittaisnošanās šaltīs, kas neko neatrisina, tikai jaunai ādai piedod spīdumu, bet es neko neesmu gatavs piedot. es gribēju, lai vārds no sākuma būtu spēcīgais dzinulis, lai lokomatīve vilktu sevi kā podagra, kā pietuka krustiņš, bet tie jau tagad sanāk uz ciema banketu par mani pasmieties, es negribēju izlikties. tagad tikai atliek kaut ko grābstīt pa gaisu, kā ar saujām skrāpēt cietu virsmu, kas nebūtu man piedevusi nu jau atkal. tad es atmirstu mazliet kā sakaina āda, kā sakrunkojos, tad iztaisnoju gurnu locītavas. kur jūs tikko bijāt? es tur pie kājām, tur ir kaut kur manas mājas, es tur locījos, lai mani varētu atpazīt pēc "locījos", bet neesmu drošs, vai devu pareizas norādes.

šorīt nospriedu, ka kaut kāds procents ir jātērē periodiskajiem izdevumiem. žurnāliem, konkrētāk. bet tas viss izbeidzās bez sirds puksta, jo tagad nav īstās renesanses, uz ko atsaukties. es mēģinu iepūst o burtā, tad paņemu O, lai ir vieglāk, bet arī tas viss ir pārspīlējums, jo nav pēdiņās. tad es vēlreiz saņemos un tomēr atmetu ar roku "O". varbūt varēja izlīdzēties ar "o", bet es jau tagad kačāju savas pravas. tas ir fascinējoši kā var ceļot mazajā domā, kurai tomēr ir pieslēgti - monitors, printeris, pele, ausis un varbūt cita perifērija, bet es nekaunos par to, tas viss mani izglābj, kad glābjamā diena pienāk, es sēžu, sarkstu un glaužos klāt matējumam. goda vārds tas var izbesīt, bet nu par visu sīkāk.

kad es kokā biju iekāpis un iekāris savu logu, tad atpakaļceļa nav. tagad klusām ieklausos, ko saka iepriekšējie īrnieki, atēnnieki kā atēnu iedzīvotāji kā kādi kā tādi, nu izbeidz.

es tagad apsēdos ērtāk, nepakustinot nevienu vaibstu, arī pašu ķermeni nepakustināju, bet prāta blokā pavērās šķirba, kurā es iebāzu savu ideju. tā kā kartotēkas aizsācēja tagad stāv kā monogrāfiju muzejs, kā stereo un mono laboratorija kurai izkārta bārda virs ieejas. kad es biju ziemassvētku zvaniņš... piedodiet par banalitāti. es gribu vēl ko izraut, bet, kurš man noteica grafisko dizainu? es varēt haltūrēt vēl dažas dienas, tad izlikties par prātvēderu, kā pītagoram līdzīgo. nu, nē, nesitiet uzreiz pa zobu emalju. es klausos uzmanīgi, ko man saka nekas. gluži pareizi, es gaužos par sienas paviljonu. es sevi izsmēlu, es uz to gāju, es vilku parašūtu pa zemi kā tikko no vannas izmests. daudzas atvainošanās. par ko es jūtos tik aizskarts? grūti pateikt, kad sirds streipuļo saulesstaru gudrībās. kā nobeigt šo apvārsni. es ceru, ka vārdi ir neatšifrējami zināmās vietās, kad tie dod pārāk tiešu atsauci, bet tomēr veidojās saprāta apgabali, kas dod ziņu ar lākturiem, kabatas spoguļiem vai nolaustām bākām. es vienreiz tādu nēsāju kabatā, kad man biljards bija apnicis (nu jau atkal, piedodiet), bet es nemitos sevi atkal pašuzlādēt, piedot sev, attaisnot, tas viss manas kājas maitā. es kādreiz ceļoju gurķu burkā, bet tagad tas ir ausmā un es dodos ceļā uz kuģi. kas ar mani darīs ko? tas mani izklaidēs un es būšu brīvākās drēbēs, varēšu velkāt kleitu, kas aizies par lielu kreklu, bet bez atskaitēm, tikai ar tādiem pa pusei viltotiem taloniem, kas iedrukāti ģipsī pie kāda no sastāvkauliem, kādā kolonnā, kādā no zobu diegiem varbūt, kuri aiziet dziļāt esamībā, prātulās, kaut kādu jaunu svešvārdu vajadzētu.