rīt man būs jaunas iesnas, es tās lipināšu visu dienu, un pie vakara man būs dienas modelis, ko es varēšu iesaistīt simulācijā un testēt jaunos barības vadus, tos piešaujot pilnus ar liesmu, lai varētu lietot ibumetīnu, ko man parakstīs zem letes svešas rokas. tās spalvainas, es kontemplēšu, bet skatienā sūtīšu svešas acis, lai mani izliek no mājvietas, lai pa mani bradā un sauc vārdos. es atsaukšos ar, ū ū, ezīt, kā smejies, bet draugi man lauzīs rokas aiz muguras, durs vēderā pincetes, raustīs aiz ūsām kaut pielīmētām, bet patiesām, no sirds, jo es dālders, dakters par ārstu, es aktieris par baltu perlamutra iemuti mēnesī, es nesu uz tirgu zeķes, tā mana alga graudā, es sildos ar veciem deķiem, tos pašus arī pīpēju un patērēju sevi no gala, ko uz sitiena ne pārāk vajag.