moskītus vajag likt zem digitālā sieta, tad viņi pirks manu mākslu, pārdos saviem brāļiem un māsām un mēs būsim ģimene. mums būs digitāli bērni ar nabas saitēm kā putniem spārni dažkārt izaug. mūsdienās jau normālu putnu vairs nav, tie dzīvo pagrabos un slepkavo nejaušus kaķus. es vienreiz nesu atrādīt kartupeļus un laksti mani izglāba no posta. es tos bāzu kādam mirstošam putnam nāsīs un tas spļāva pretī zirņu pākstis. tās pilnas ar naudu kā no automāta vienrokainā bandīta, es domāju, bet kļūdījos. pākstis bija netēsti dēļi ar numuriņiem uzpūstiem pirms daudziem gadiem. zem kājām man bija piesārņoti akmeņi un spuldze draudēja rāties. es nenesu to stresu, es to atdevu žurkām, kas vairs neeksistēja, visādiem bebriem un nūtrijām, bet manas gabarītgunis mani mānīja. es sliecos pret griestiem, daudzstāvu namos tie visai zemi, es metu pret griestu sērkociņu, tas degošs lidoja un pielipa pie vienīgā baltuma visā visumā. melnais caurums bija apņēmis ārdurvis un kādas mašīnas lākturi pārskrēja sienu. es dzirdēju atpakaļgaitu, tad triecienu un tad atpakaļgaitas signālu pī pī, kā dziesmā par atkritumu mašīnu dziedāja puiši. tagad jau viņi sen ir meitenes, tām meitenēm ir riži bērni, bet kroplīši stājas aplī un meditē uz siekalu vīriņu, tas nāks viņus paglābt no akluma un tūskas un es būšu vainīgs varbūt uz piecām minūtēm tv tiešraidē, kad man svīdīs lūpas un es drebēšu ar vienu pirkstu, kā gribēdams tikt cauri sienu pie cita raidījuma, pie kāda labāka, kur vairāk maksā, kur mani vairāk cienā, kur es nesu darba tualetē kondesnētu pienu un tur to neviens neaiztiek, jo domā, pārnākusi mājās sērga, bet es jau tikai cenšos nenogāsties no krēsla.