sinhroni elpoju biezpiena plāceņus, bet nevaru sacensties ar karstumu vilnī tik augstajā, ka kājas betonē sēdekli, kas bez elpas palikušajam piesola pa muti un nevar sastapt tik krāšņas ugunis, lai to piebiedrošanas svētki manā lemesī nevarētu iemest kaldināšanas mākslu. iedod ta man to rubli un es izlikšos pa logu kās skolotājs pirmajā klasē audzēkņu priekšā izliek savu stalažu lai (jaunais pedagoģijas absolvents savā pirmajā reālajā mācību stundā staigā pirmklasniekiem gar degunu ar vaļēju ķūli). un tad nāca tie garie kāti ar betonu aplipuši, kā viņus kāds aicinājis ar balsi bija un vilcis aiz roku un kāju sastapis gaismas baroneses leipcigas rajona veikala skatlogā pētniecības institūta neviendabīguma lētticība un godam sastaptas kopošanās mākslas ar bezvīzu režīmu un īpaši izturīga brezenta prezervatīviem mētāties nav atļauts augsti logi tālu lido, jo no mūsu pašmāju mušmirēm izdīgst tie krāsainie stādi, kas par sevi stāsta "vai, cik mēs krāšņas puķes drāžam ar zīmuļa galu tas izskatās tā: "godam es nosēdēju tīržubura pudurī un naktsvijoles mani viltoja līdz laimētavas durvīm, kur podagras slimnieka vērojošās rokas uzklupa skaustam nevainīgā glāsmībā un es nevarēju apturēt smieklus, lai noslēgtu iekavu ) kas piebiedrota pie vairāksolīšanas manas azbesta salvetes sakopojusi un nevar rādīt tik daudzās vērienīgās pasākumu aizkulisēs, ka es nevaru dabūt gatavu tik biezā slānī nodīrātu jērādiņu ak nabadzīt, es tagad streipuļoju ar pliku vēderu un nevaru sabolīt acis, lai kādam laikam pietiktu, jo tikai no pludmales smiltīm es birojos dzīvoju un neviesmīlība manās asinīs dainas glāsta, kā es to gribētu. dabūt gatavu ar gaismas pedāļiem pār seju un nevienādības zīmi lineāla strupajos garaiņos, kas uz mani skatās caur mākoņiem un nevar sazvejot rokā tik daudzās draugu adreses, ko par petardi pārdev ziemssvētki, lai aiz gara laika manos pušķos neviens vairs nejaudātu ielūkoties un gramstīties pārstātu, jo to nav ļauts un tad es dūdoju begemota blusas ārā pa taures atveri, kas pietur mana loga rāmi un es lidoju pretējā virzienā, notriekdams zvaigznēm kāpurus no deguniem un pa resnām sliedēm klumpačoju ar azestu starp zobiem un garainis kā sētas sunīts klēpī ieperinājie gludeklis un es nevaru to galdautam visu izstāstīt ar nemirkšķinošām acīm, kas stāsta un ss tik garas dienas pievakarē, ss tu esi jau vienreiz un tad es izbeidzos, lai no nolijuša lietus mākoņa manas piebriedušās krūtis nevar saskatīt statīvu, uz ko tu rādi, tas ir no zelta, tas mani svilina un domas grauj manu pašcieņu, jo tā nomirējam pieticības dāsnā varavīksne nebija ne pusē sadragāta, kad no plastikāta loga draugiem nobeidzās varenības smārds, par ko tu mani turi tik ilgi virs bezdibeni tagad piešuj sev ielāpu uz celi un gaiņā odu ar lāpāmo adatu, ar adāmo krustnagliņu ar stīvo skrūvgriezni plastmasas rokturi reversā skatienā es duru ķieģeļu sienā skatiena pēdas paliekas man tā galva nogrīļojas, ka es nevaru sastapties skatieniem ar bezierunu eņģelēnu un dusmās druknās miesas ārdu, lai no manis paliek pāri divas pieckapeiku pāri un dusmas nav piekodināšanas vērtas es gribētu nobeigt ar grābstīšanās māsklu, jo tas nebija manos spēkos to visu atjautības uzdevumā iepīt ar galadrielu un diviem dūžiem zem pazoles zem resnās parūkas, kas ar daiktu mani bīda pa galda virsmu un tad es atguļos un nožāvājos kā pēc brokastu galda notiesāšanas pāris kājas vēl pa muti spārdās dažas zīda spalvas no mutes kakta ej kaktā atstāvi tur zaldātu un obligāto iesaukumu ar iesauku zelta ezītis uz aunādas ārda ārā portatīvo adresi, lai no kilemandžaro pārvestu pustasi espresso.