izkāpu krastiņā līku loču, gāzu zariņus ar cērtamo nazi. dūmoju kraukli aiz astes un acīm, manas baltās bija kļūvušas stāvas. domāju kārtējo klēpja maizi, domāju dūmus pār mājām un ezeriem. esi ar kaprīzi divdesmit dienas atgaiņāta un drumstalās dzimusi. durvīs pret debesi iznāca varāns ar mazu kaklasaiti varavīksni. budēlis maizi neņēma pretim, esi uz aplodas kastaņa mesē. burkā ar uzlīmi KASTRĒTS SĪRUPS izlēmīgs nievājošs smaids uz pīles es gaužos klāt skaustam un iekožu pakausī drausmīgas sāpes ienāk pa štepseli. durklīts atmaidzis nomizots tomātels gaudo uz rupora, vecas rūpnīcas. gaidīja sārtās un kātiem bagātās nebeidzamas siksnas un tramīgas likstas. montblānā izskrēja plikiņa kaziņa godam sev karogā izsita aizu ar izpletni ar diviem gataviem lielgabalu riteņiem ar ķēdi kā asti un zibeni novedi tik tālās marginālijās, cik es ilgi dzīvoju. dūmakā atplestām krātiņa durvīm sauc rozā panteras gabarītugunis. nolaiza beirutai beidzamo stiķīti kāraviņš kreicītis uzsisti zilumi. domas kā barakudas uz amfībijas baterijas nodurtas galviņas acis kā kakiņas. nebaidies dūmakas ļaunajā sirdī iesvilināt begemota deguna cilti. nomizots klubkrēsls maitā gaisu, domā par pastaro tiesu un tiesnesi. sit ar pletni pa tāfeli poligrāfs, dodas uz mežu, lai izcirstu rubeni. ar lakstainiem kartupeļiem uz ģīmi, ap kaklu vezuma papīra turza tai galvas vietā nekuriene es izskrēju cauri kā sienai no plastilīna. nekādības durstīgi mēneša izdevumi ar katapilāriem un nošņurkušām vadlīnijām galvanizācijas pamatnostādnēm un ilgtspējības pasportiem rokās drūzmējas pie sensenā krūma, pie portāla aklajiem ielejiet zupiņu ziepēs mērcētas karotes dubļainie tarifi kurdistānas austrumu cīkstoņi karātavas ar brezenta aukliņu parautas gaisā sarkanās podziņas raķetes ar divviru piedziņu izseko mani pa atejas artēriju nevajag smirdīgas pelītes mīlēties gausties ar trubiņu tīrīt viens otram zobiņu ar diegu ar suku ar kādu nebūt āmurīti zelta kā reklāmas biznesā piešķīra uzsita pa stikla galdiņu pašķīda režģītis no acs brille lidoja tālumā tuvumā klausīties garenas dziesmas no talibiem un godam laimi nevajag iestīvināt kā laimei nr1 ir klibas kājeles un dundegas ezera labajos stāvos tie augšējie vai vidus daļas nelaimīgie gulēja un nevarēja mani stīvināt pietiekami, jo no plastmasas mani atpina lībija, tad es piecēlos ar graustu uz rokām un gāju pa dubli pielīmēt pēdējo rubli krogam pie netīrā stikla no lietus nav jēgas, ja dublim ir spārni, tas sēžas uz uzacs un mētā pātaru, lai no manas ilgās mūža grumbas likstas pašķīst kā zvaigznes no stikla taras par trim padomju rubļiem arbūzu, pārējo pazaudēt un iet laupīt stiklu no kaimiņu padusēm. es loloju to sapni un tajā ir krepapīrs es griezīšu valsi ar divdesmit vatīgu spuldzi, lai lido kauguri un dundegas lībietes menstruālās kaprīzēs un nevienmērīgā kleitas griezumā es stīvēšu štāti no papīra līmlentes un nemitēšos pat klīzdams pa pietuka krustiņa krējumaino kāju salikumu pēc diviem naktī kā ugunī sadedzis un nomests uz lielceļa sabraukt trubiņu ar jūdzi dažādu zemūdens sugu zem segas tlusītis biezpienu rīvē meningīta kladē ar uzrakstu PIETIEK.