Pagājšnedēļ noskatījos Altered States, kas bija nez kā iemaldījusies seno, bet ne tik seno, raganu-sātanistu filmu sarakstā (tur gan nav ne raganas, ne sātanisti). Filma par zinātnieku, kurš zāļojas ar kaut ko meskalīnam līdzīgu un lien „izolācijas vannā”, lai piekļūtu savam pirmatnīgajam es vai kam tur (nafig to vajag es tā arī nespēju saprast, bet lai nu tas paliek, cilvēkiem mēdz būt dīvaini hobiji). Visu šizetu gan sabeidza galvenā varoņa pārvēršanās par gorillu. Šams skraidīja pa pilsētu rūkdams un beigu beigās zooloģiskajā dārzā nokoda aitiņu.
Vēl galvenais varonis bija Breivika kopija, bet viņa sieva – neviena cita, kā Nina no Fringe. Un Fringe opirmā sezona lielākoties ir par sazāļošanos ar LSD un līšanu tieši tādā pašā vannā.
Sieva bija viskrutākais aspekts tajā filmā. Jutu viņai līdzi pilnīgi līdz kaulu smadzenēm. Bet nevarēšu laikam izstāstīt. Ne tas Pērgintiski-Solveigiskais attiecību modelis, bet Rainiski-Aspazijiskais. Aina, kur dižais zinātnieks – vīrs, pārdzēris jēgu, stāsta saviem draugiem par to, cik nozīmīgi ir tie viņa eksperimenti, bet sieva skatās uz viņu ar tādu skumju skatienu, šausmīgi iesita pa galvu.
Ā un auns ar septiņām acīm bija kruts

Vakar paskatījos uz grāmatplaukta filozofijas stūri, nopūtos un sāku lasīt Čī uzdāvināto grāmatu. Lai piedod man Kants un Hēgelis, bet huiņa paliek huiņa. Šī vismaz ir viegli lasāma.

Atcerējos fragmentu iz bērnības.

Māte strādāja par laboratorijas vadītāju un cīnījās ar darbiniekiem, kas spēra spirtu. Vienā dienā viņa nokasīja burkām etiķetes un pateica, ka vienā no burkām ir etanols, bet otrā metanols.
Spirtu vairs neviens nezaga.

Abās bija etanols, protams.