Vilcienā sēdēju pretī jaukam pusmūža pārim. Sieviete, ar šausminošām gaišzilām, žaketei pieskaņotām acu ēnām un gandrīz vai neonrozā lūpām, lasīja "Ievu" (?), bet necilā paskata vīrietis kaut ko drudžaini drukāja uz divreiz pārlocītas A4 lapas. Sēdēju un domāju, ko var šitā drukāt septiņos no rīta. Iepirkumu sarakstam tā kā bišķi par plašu, dienas iespaidiem par agru, dzejai par ātru, fikšenam par maz vietas.
Un vēl trakāk - ap Torņakalnu sāka bakstīt savu dzīvesbiedri un iedeva izlasīt. Abi lasīja, apsprieda un laboja kļūdas.
Vajadzēja ieķerties ar rokām sēdekļa malā, lai nelektu kājās un neizrautu to lapiņu viņiem no rokām. Tik ļoti gribas zināt, kas tur bija rakstīts :/.

!!!

Ar visiem rakstu darbiem vilcienā, galīgi aizmirsu, ka uz staciju ejot, redzēju prom lidojošas zosis. Vienu milzīgu, bet ļoti ļodzīgu kāsi, kas vienā brīdī vienkārši sadalījās un izveidoja "Ansuz" rūnu.

Tagad domāju spīdzināšu vaarnas mīļo rūnu zīlēšanu, bet diez ko ilgi nevajadzēja spīdzināt - jau otrajā piegājienā dabūju vajadzīgo:

( Ansuz - Vēstījums, Zīme (Dievs) )

Un un un... vēl es satiku avataru (nē, es nerakstīšu koijotu)!
Šis rīts ir tik liels kā daža laba diena!

JŪSMĪBĀĀĀ!