| Unreal |
[Dec. 16th, 2025|04:31 pm] |
Vai jums arii ir taada sajuuta, ka esiiba un pasaule ir paarveertusies savaadaa pliivuraa, kur nekam buutiibaa nav iipashas noziimes. Jo mees tagad dziivojam internetaa buutiibaa.
Piemeeram - Ziemassveetku kartinjas. Es vinjas it kaa gribu suutiit un jau uzrakstiiju, bet tad es izteelojos, cik banaalas vinjas izskatiisies tiem cilveekiem, kas vinjas sanjems. Vinji domaas, like why can't she just send me a Whatsapp with some gifs if she likes that shit. Is she just pretending to be a good person? Un taa pat juutas visi objekti un dekoraacijas un lietas un daavanas un pieredzes un viss on a spectrum - like an uncanny performance from the olden days, like a theatre show.
Reality is dead. Reality remains dead. And we have killed it.
So es nezinu vai suutiishu taas kartinjas. Jo liidz Latvijai pa peedeejaam darbadienaam taapat neaizbrauks. Plus veel pashi veeleejumi kartinjaas - does anyone actually still believe they will have a good, prosperous year where all their wishes come true? |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|05:24 pm] |
ja drīkst jau prasīt dāvanas, tad es šogad zem eglītes gribētu lielāku spēju sēdēt vienā telpā ar cilvēkiem, kas izraisa diskomfortu - politisko vai feministisko uzskatu, vai ētisko sistēmu nesaderības dēļ, privātajā vai darba dzīvē
jo man vienkārši nav tādas spējas kaut ko nepamanīt vai norīt,
vai iespēju arī atgriezties tādā vietā, kur es uzticos
es esmu kā Haravejas kiborgs, es nevaru atgriezties zaudētajā paradīzē, jo es to nepazīstu.
ir jāveido kaut kas uz priekšu, kaut kāds morfējošs amalgāma sakausējums, kas ir anatomiski pilnīgi neiespējams, tomēr elpo. kaut kas, kas izklausās pēc Freda Motena ģeneratīvās neiespējamības džeza. kaut kas tik neiespējams kā šī trompete:
https://open.spotify.com/track/6mVuiHh2pgdCEHcDkv52ds?si=3ee373501afc45f6 |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|04:57 pm] |
|
Runājot par "Rietumu kreisajiem", es nezinu vai mani vairāk uztrauc la la la skatīšanās otrā virzienā, kad pie mikrofona pienāk "asinszemes" un to pieredze ar komunismu, vai arī tas, ka pašlaik notiekošā Krievijas-Irānas-Ķīnas konsolidācija tiek uzskatīta par kaut ko foršu, cerīgu, vai, labākajā gadījumā, mazāko ļaunumu |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|12:47 am] |
Turpinot iesākto tēmu, droši vien ļoti daudz cilvēku ir apzinājušies, ka viss nonāks miskastē, bet - ir arī cilvēki, kas spēj savākt kaut kādu kapitālu, ko atstāt to saviem pēcnācējiem - kaut ko, ko būtu jēga mantot, tie, iespējams, skatās uz šo visu savādāk. Kad mirsti tu pats, neko paņemt līdzi nevar, bet tu vari vismaz atstāt kaut ko aiz sevis, kas būtu noderīgs. Es iedomājos par vienu ģimeni, kas man personiski zināma, kur tēvs ar labu izglītību visu mūžu ļoti strādāja kā īsts darbaholoķis un tad negaidīti nomira un vienīgais, ko dēls saņēma kā piemiņu no viņa bija 2 fotogrāfijas un viens āmurs.
Tas āmurs, starp citu, bija īpašs, skaists oldschool dizains + tas varēja pārtapt arī par skrūvgriezi. Tas gan, protams, ir sīkums, jo viss fons, ko tēvs iedeva man šķiet neatsverams un joprojām atbalsojas viņa dzīvē (kaut vai tikai salīdzinot ar to, ka man tajā vietā ir pilnīgs tukšums par kuru man ilgstoši nebija ne jausmas). |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|02:50 am] |
 |
|
|
| Garāmgājēja efekta teorija |
[Dec. 16th, 2025|01:44 am] |
Laikam jau šajā žurnālā ir mana saulainākā ekstravertā daļa. Bija reiz cits žurnāls, kur rakstīju savas drūmākās pārdomas, bet to izdzēsu, jo neredzēju jēgu rakstīt divos žurnālos vienu un to pašu (tātad manas domas par pasauli ir uzlabojušās vai vienkārši nav tik sakāpināti melnas, kā kādreiz?).
Pirms nedēļas izlasīju Viktorijes Hanišovas grāmatu "Smilšu kastes dektetīvs. Rekonstrukcija". Tās iespaidā visu nedēļu cīnījos ar lielu nomāktību. Nav brīnums, ka atgriezos pie grāmatām par runājošiem kaķiem grāmatnīcās un bibliotēkās. Pēc tam redzēju video par psiholoģisku eksperimentu Londonā — trīs dažādi cilvēki tēloja, ka uz ielas viņiem kļuvis slikti un acīmredzami vajadzīga palīdzība. Pirmais "cietušais" bija vīrietis parastās drēbēs. Pagāja 20 minūtes, bet neviens klāt nepienāca. Psihologs šo skaidroja, ka daudzi pūlī paļaujas uz citu palīdzību, jo apkārt ir tik daudz cilvēku. Var jau arī pieļaut iespēju, ka cilvēki kaut kā nojauta, ka cietušais ir aktieris un patiesībā nekādu palīdzību viņam nevajadzēja, lai gan bieži ir sanācis dzirdēt par cilvēku vienaldzību uz ielas šādās situācijās. Otrais "cietušais" bija sieviete parastās drēbēs. Daži cilvēki apstājās, taču vilcinājās iesaistīties, jo visi pārējie gāja garām. Līdzko kāds piedāvāja palīdzību, arī svārstīgo cilvēku uzvedība izmainījās, jo jutās iedrošināti. Trešais cietušais bija vīrietis glaunā apģērbā. Bija jāgaida tikai sešas sekundes, lai kāds no garāmgājējiem pienāktu pie viņa. Zem video bija komentārs šādā stilā: "Ja gribi palīdzību uz ielas, atceries smalki un eleganti saģērbties."
Laikam tikai vienu reizi esmu apstājusies, lai kādam palīdzētu, bet tas īsti neskaitās, jo apkārt neviena cita nebija un man šķita cietsirdīgi atstāt kādu tur guļam, pat ja piedzēries. Tātad man nevajadzētu justies dusmīgai par šo. Līdzsvaram pameklēšu pētījumu un pierādījumus par cilvēka altruisma spēju.
( Cerams, ka reiz pienāks tāda diena, kad varēšu teikt, es sapratu ) |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2025|10:48 pm] |
|
man šodien piezvanīja cilv, kurš tikko bija pabijis vienā lielā izgāztuvē, kur pamanījis atkritumos fotogrāfijas ar kādiem svešiem bērniem, vecvecākiem, mazbērniem un kaķiem uz dīvāna un tas esot ļoti atgādinājis attēlus no viņa bērnības un viņš pēkšni ir apjautis, ka visa viņa dzīve beigsies izgāztuvē. es mēģināju iebilst, sakot, ka iemūžinātie momenti nav pati dzīve - neviena dzīve nevar nonākt izgāztuvē, jo tā nav materiāla lieta. taču kaut kādā mērā jau tā ir taisnība, visas lietas uz ko es tagad skatos šajā istabā arī nonāks izgāztuvē, nemaz nerunājot par tām kaudzēm bilžu, kas ir noglabātas cietņos un nevienam neko neizteiks jau pēc kādām 2 vai 3 paaudzēm. |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2025|09:05 pm] |
"I’m gonna go out on a limb and assume the motive was childhood sexual abuse" |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2025|02:39 pm] |
Vakar trolejbusā ielec divi narkomāni, katrs paķēruši pa kastei ar kādu skaistumkopšanas aparātu – fēnu, masāžas pistoli vai ko tamlīdzīgu. Viens no viņiem tūdaļ, drudžaini plosīdams, sadīrā iepakojumu, lai novērtētu, kas tur ir iekšā, otrs, skaidrākais, sāk rāties - kam tu tagad to pārdosi, ja kasti esi saplēsis? Pirmais nolamā kasti, biedru un situāciju un atslien pret sienu kājas, atklādams pasaulei zilumainos stilbus.
Un es domāju – nez ko viņi tik veiksmīgi tādi nepieķerti ir apzaguši un par to, cik patīkami tomēr braukt ar velosipēdu. Un treškārt nodomāju – ja es būtu profesionālāka rakstītāja, tad būtu nopētījusi gan to, kas patiesībā ir tai kastē, gan kas viņiem mugurā, gan kā kurš izskatās, gan novērtētu balss tembru utt. Detaļas piešķir tekstam garšu. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|10:08 am] |
Fjoklai būt!
Ar šito bildi es te uzsāku, atsākšu, attiecīgi, tāpat.
Kamēr ielauzīšos atkal, paies laiks, piedošanu.
Betā, īsumā, esmu aizmukusi čībās no rīgas dziļi Latgalē kopš jūlija kaut kāda, faktiski, balsta vieta un štābs ir Ezerniekos, kur, ar mainīgām sekmēm, graizu stiklus un trenējos vitrāžās, jo biju Krāslavā uz neatvairāmu meistarklasi, kur saņēmu uzslavas par drosmi lauzīt un darboties ar šķembām bez cimdiem, ibo materiāls ir jājūt. Un tas man tiešām tīk.
Pagaidām graizu vecās logu rūtis, ar krāsaino stiklu vēl neriskēju, tas dārgs,maita.
tad vēl ko.
Paspēlējos ģimenēs/mājiņās vienubrīd ar iezemieti un vārdā Ļohu, beidzās viss ne gluži kā plānots, bet ar uguņošanu un šoreizīt ne no manas puses. Bet tur jau , īstenībā, no paša sākuma viss bij skaidrs, man vienkārši gribējās, smukai un sakrāsotai un kleitā, katru vakaru, sagaidīt kādu bārdainu,kazakveidīgu un sūru subjektu no darba ar siltām vakariņām. Kādu brīdi bija jauki, sajutos dzīva vismaz.
Iesākumam pietiks, nevienu joku nevaru izdomāt, bet gan jau būs.
p.s.Esmu kļuvusi, pareizāk dzīve beidzot iemācījusi, ievilkt ragus un nagus un kļūt tādai kā paļāvīgākai, glāsmainākai.
Lai gan Ļohu es tomēr ar mandarīniem apmētāju, uz atvadām, ar āmuru rokā, tīri tā, pārliecinošākam beigu štriham. "Melkimi šažočkami na vihod!", es visai pārliecinoši teicu, skaļiem sajūsmas smējieniem no blakusistabas skanot.
PiF PAF
Prieks jūs redzēt!
P.S.PS. subjekts 2x sēdējis, ar 2 liegumiem uz bērniem. tākā paspēlējos ar uguni, fahtiski. |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2025|06:01 am] |
|
Tulkojot vienu ceļojumu raidījumu, ar diezgan grafiskiem attēliem piedevām, uzzināju, ka Peru ēd jūrascūciņas :( |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2025|03:11 am] |
|
kovidlaikā nomira nočņiki, kur lai tagad dabū vīnu trijos naktī? |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|06:26 pm] |
Ar Zaļo partiju nekad nav garlaicīgi, viņi vienmēr kaut ko izdomā, piemēram, tagad šo:
"Party bosses are considering a proposal to broaden the Greens’ definition of misogyny to the point that “any disagreement” between the sexes could lead to the man facing a sanction.
The revelation is included in an internal 53-page report on legal and reputational risk to the party, which has been leaked to the Telegraph.[..]
The Green Party Council also was “very close” to adding a document called Guidance on Identifying Misogyny and Sexism to its ethics framework, according to the report.
It says: “This document lists ‘being corrected’ as one example of how women experience ‘misogynistic’ behaviour – an example so broad that it is liable to justify any disagreement between a man and a woman as a sanctionable disciplinary offence."
Varbūt pēdējais laiks iestāties šajā partijā.
Palabojiet, ja kļūdos, jo arī man ir savi realitātes filtri, bet pārliecība, ka 'mani kritizē tāpēc, ka esmu sieviete' manā pieredzē ir sastopa tieši starp liberālēm. Konservatīvās arī tiek kritizētas ne mazāk, bet no viņām šādu atrunu es dzirdējusi neesmu (nesaku, ka nav vispār, bet daudz retāk sastopami, manuprāt). Piem, nesen klausījos interviju ar Beātu Jonīti, kur viņa daudz runāja par to, ka sievietes un tieši viņa tiek pārsvarā kritizēta par to, ka viņa ir sieviete, jo, nu kā, viņai taču ir grāds no Oksfordas un c'mon.. nekas cits tas nevar būt. Tas pats ar Siliņu un Sprinģi. Tā ir diezgan muļķīga un vāja atruna, kas ļauj viegli aizslaucīt prom visāda veida kritiku, to vienkārši norakstot. Starp citu, soctīklos regulāri redzu arī komentārus par deģeneratīvo Y hromosomu un slimo patriarhātu, vai cilvēkiem, pret kuriem tie tiek vērsti arī vajadzētu nākt klajā ar aizvainojumu, ka kritika viņu virzienā savā saknē pārsvarā ir tieši šāda -šad tad notiek maskēšanās aiz citiem argumentiem, bet mēs zinām, ka katra iebilduma pamatu pamats ir vienkārši nepatika pret Y hromosomu. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|12:07 pm] |
When you're a child you don't see how everything in the world is trying to eat you or degrade you or kill you, so you think everything is an exciting paradise. When you're an adult you're just trying not to lose your mind knowing it. And when you have kids your desperation about protecting them is exponential.
Anyway, shodien atradu aiz headboard peleejumu. Visticamaak vinjsh ir izguulies kaa plakans trekns elles planktons pa visu istabu aiz sienaam un paklajiem un neefektuaalajaam plastmasas insulaacijaam.
Es ie iistu sho pretiigo maaju. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|12:00 am] |
 |
|
|
| skaistums |
[Dec. 13th, 2025|10:06 pm] |
|
|
|
|
| |
[Dec. 13th, 2025|08:00 pm] |
| [ | mjūzik |
| | Cornelius - Typewrite Lesson | ] |
Kad augustā biju slimnīcā un bija diezgan ilgi jānīkst uzgaidāmajā telpā, māsiņa, kura pirms tam mani bija kārtīgi izprašņājusi, atnāca ar papīra trauciņu, kurā bija kodeīns. Es nekad nebiju lietojusi kodeīnu, viņa teica, ka tas palīdzēs noņemt sāpes, kad parastie pretstāpju līdzekļi nelīdz, lai izdzeru turpat uz vietas, ko es arī izdarīju. Pēc kādām 10 min man sāka mesties raibs gar acīm un šķita, ka zaudēšu samaņu, tāpēc iekrampējos krēslā, lai nenokristu. Kritīšu - nekritīšu, drebuļi - tveice, viss ir labi - viss ir murgs, bija kādu brīdi neskaidrība, bet tas pārgāja. Vēlāk vakarā apēdot vēl izrakstīto kodeīna devu es jutu tik lielu atslābumu un mieru, kādu, šķiet, man nebija gadījies just gadiem ilgi, es biju kā rāms, silts ezers, kad saule tikko norietējusi, pēdējās putnu klaigas apklusušas un samtaini mīlīga tumsa pārvelkas visam pāri kā pūkains skafandrs. Ļoti viegli varu sevi iztēloties par adiktu, ja tas būtu brīvi pieejams. |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2025|05:06 am] |
|
jau ilgu laiku pusapzināti izvairos no filmām un mūzikas, kas mani varētu emocionāli kaut kā saviļņot, nu jo mani viss spēcīgi ietekmē un tāpēc mazliet bailīgi, bet jūtu, ka ļoti vajag, jo jūtos mazliet stīva un sacietējusi un sen nav pabimbāts. Rīt beidzot skatīšos 'dancer in the dark'. atsauksmes? |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2025|04:54 am] |
| [ | mjūzik |
| | Apsoli man neko -- Raimonda Vazdika | ] |
Pirms dažiem gadiem viena rudenī biju ļoti samīlējusies, bet mīlestības objekts uzrakstīja, ka mīl mani tikai platoniski, tāpēc es apmēram trīs stundas klaiņoju naktī pa Hanzas rajonu šausmīgi raudot un klausījos austiņās uz repeat Raimondas Vazdikas "Apsoli man neko". Tas bija lieliski. |
|
|