*

vakar atgriezos no sava pirmā laivu brauciena mūžā. braucām pa Ventu, divatā ar Kārli, ar saliekamo kajaku no Nīgrandes līdz Skrundai - 32 km. it kā tas skaitās divu dienu maršruts, bet mēs viņu būtu nobraukuši vienā un vēl aizrullējuši tālāk uz Kuldīgu, ja vien nebūtu uznākuši tie šausmīgie zibenspērkoņnegaisi. ap 16iem pēcpusdienā jau bijām Lēnās, no kurām līdz Skrundai tik kādi 6 km palikuši, bet lietus mūs apstādināja un nākamajā dienā, lai arī nelija, bija tik aizdomīgs laiks, ka aizpeldējām līdz Skrundai un metām mieru, jo šausmīgi negribējās vēlreiz izmirkt. tas mūsu ātrums gan liekas diezgan mulsinošs, jo mēs īpaši neairējām (es tak vispār nemācēj airēt), bieži stājāmies peldēties vai kaukādus dabas jaukumus lūkoties un vispār pārsvarā dreifējām pa straumei.

laivošana man patika vairāk nekā biju domājusi, ka patiks. es tik nevaru iedomāties kā ir to darīt lielā pūlī, kopā ar alhōliskajiem dzērieniem. tā manliekas man ne visai patiktos. šitā divatā gan ideāli - sēdi laivā plikiem pupiem, jo apkārt ne dzīvas dvēseles (labi, bija makšķernieki ik pa brīdim, bet tos jau pa gabalu varēja nopeilēt un piesegties) un pupi tak ar pelnījuši saules vannas. kad vien iegribas apstājies un pa pliko nopeldies (es šovasar esmu tā pieradusi peldēties plika, ka kostīma vilkšana jau sāk likties kaukas nedabisks un apgrūtinošs). baigi interesanti arī paskatīties uz tik pierasto LV dabu no cita skatpunkta - visādus iepriekš neredzētus putnus redzējām, zivis lēkāja, ūdensrozes ziedēja, straume čaloja, utt., utjpr.
vispār beigu beigās ir par-maz-sajūta. žēl, ka tas lietus mūs bij tik ļoti sabaidījis, ka nenorullējām vēl vakardien visu dienu.




tilts pār Ventu Nīgrandē


Kārļa tētis asistē pie laivas salikšanas




jāatzīst gan, ka man tas veidojums sākotnēji nelikās diezko drošs transportlīdzeklis cilvēciskai būtnei. ā un šitās tizlās cepures ir rezultāts mūsu 4dienas vakara izmisīgajam reidam pa Saldus tirdzniecības vietām - sapratām, ka bez kaukā galvā liekama pa šito trako sauli braukt būtu tīrā pašnāvība. rezultātā es dabūju humpenē kovbojeni un Kārlis veikalā Viss par 1 Latu - salmeni.




daudz bij šitādas un citādas visādas ari






Alšu kaļķu ceplis (iespaidīgs tehnikas vēstures piemineklis (celts 1906.-1908.g.) ,kur iegūts kaļķakmens jau no 16.gs. līdz 20.gs. 90.gadiem)














kaukāda ieteka Ventā. pagaidām neesmu izkodusi, kas tā bij tāda (varbūt Šķērvelis?)




šiten gandrīz uzrāvos uz makšķerniekiem ar saviem plikajiem pupiem. slampājos pa upi līdz izdzirdēju turpat blakus cilvēku balsis. nācās jozt pa apglumējušajiem un slidenajiem akmeņiem pēc krekliņa




drīz pēc upītes sākās Gobziņu - Ātrās klintis, pie kurām arī krāces. laikam visskaistākais ceļa posms


tieši uz krācēm arī bišķi airis salūza, bet pēc tam saremontējām


krāces




vēl krāces


īsi pirms 16iem sāk mākties negaiss. pirmo gāzienu pārlaidām uz upes. bet tas nebija diezko traks


kad gāziens beidzās bijām Lēnās


Lēnu muiža






jaukie krēsliņi


braucam tālāk


Kārlis fotoaparātē Lēnu baznīcu. es airēju


redzkur ir tā baznīca




nāk nākamais negaiss




tieši aiz baznīcas sākas Lēnu krāces un tieši tai brīdī kad bijām uz viņām, sāka nākt pilnīgi balts lejā no debesīm. redzēt neko nevar, lietus mēteļi neko neglābj, vējš pūš, karoč pilnīgas šausmas. es ar acs kaktiņu pamanīju mazu vietiņu, kur varētu mēģināt piestāt malā un ta ar milzu mokām, pa diagonāli pāri krācēm kaukā līdz viņai arī aizkārpījāmies


izkāpām malā un palīdām zem vītola pagaidīt kamēr norims. kad bišķi norima sastiepām mantas no laivas un tai brīdī sākās trešais gāziens. to pārlaidām zem mūsu Augsti Godājamās mūsu Glābējas - Plēves


pa vidu starp trešo un ceturto gāzienu paspējām uzģērbt sausas drēbes, uzsliet telti, sabāzt viņā mantas un sākt kurināt uguni. diemžēl veltīgi, jo ceturtais gāziens mūs apsteidza




slapjās drēbes izžāvu cerībā, ka no rīta viņas būs sausas. diemžēl viņas bija palikušas vēl slapjākas un daļa no tām pilnīgi izžuva tikai šodien


kad bija beidzies ceturtais gāziens, uzvārījām zupu. viņa gan vēl vārījas, kad lēnām sākās piektais gāziens. bet vāciņš bij virsū un kaukā viņa pabeidza taisīties




neiborhuds


pauze starp piekto un sesto gāzienu bija tik īsa, ka tēju gan nepaspējām uztaistīt. atmetām visam ar roku un ap kādiem 21iem vakarā laidāmies miegā. no tā mūs kaukad naktī pamodināja ļoti, ļoti nikns gāziens nr. septiņi. tas tad laikam ar bija pēdējais.
nezinu ko mēs būtu darījuši bez plēvēm un melno miskastes maisu ruļļa. mūsu telts tura 800mm slapjuma, bet tas, kas nonāca no gaisa tais astoņos gāzienos bij miljons reizes vairāk. no rīta konstatējām, ka upē krietni pacēlies līmenis un tie akmeņi, pa kuriem iepriekš kāpelējām pie laivas vispār vairs nav redzami. labi, ka plēves bija divas - otru varēja pārklāt laivai, citādi mēs visu vakarienu būtu pavadījuši smeļot no viņas ārā ūdeni.
bet, kas attiecas uz miskastes maisiem - gulšņājām pa telti un man visu laiku paranoja, ka nāk kkur slapjums iekšā. Kārlis tik mierina, ka nekas nenāk, ka tas viss tāpat ienesies kopā ar mums iekšā, līdz brīdim, kad es konstatēju, ka slapjums sūcas caur telts grīdu iekšā. tad nu nācās to iztapsēt ar musarmaisiem.

no rīta piecēlāmies diezgan laicīgi. laiks tāds - nu tāds. apmācies un liekas, ka kuru katru brīdi var sākt atkal līt. nevarējām saprast ko īsti darīt, tāpēc ilgi nomuļļājāmies turpat uz vietas. dzērām tēju, divos piegājienos apēdām arbūzio un lēnām paunojāmies

pēc pirmā arbūzēšanas piegājiena man piemetās rīta drebulis, kas gan ļoti ātri pārgāja


pēc tam gājām pastaigāties


pagājām uz atpakaļu uz to Lēnu baznīcu


un beigu beigās saņēmāmies un sākām braukt tālāk


posms no Lēnām līdz Skrundai tāds pagarlaicīgs - upe plata un mierīga, krasti ar diezgan vienveidīgi + daudz makšķernieku
te jau Skrundas tilts pār Ventu


ilgi domājām vai braukt tālāk vai tomēr ne. beigās nolēmām, ka ne, jo - laiks tāds aizdomīgs un mainīgs. vislaik sajūta, ka kuru katru brīdi var atkal sākt līt, bet vēlreiz izmirkt šausmīgi negribējās. un Skrunda ir laba vieta, kur var piebraukt ar auto tuvu upei un mūs savākt. ta nu stājām krastā un gaidījām, kad mums atbrauks pretī. pēc tam gan biškus nožēlojām, ka nebraucām tālāk, jo lietus tā arī neuzlija pa visu to dienu. vismaz Saldū.



skats uz laivu no tilta


pelde pa pliko visiem pār tiltu braucējiem par prieku


demontāžas process




bildi ar ceļazīmi Skrunda aizmirsu nobildēt


a šite Kārlis pirms mājupceļa uz Salaspili aizveda man beidzot parādīt slaveno Saldus ūdenskritumu. uz Cieceres tāds redziet ir