*

es regulāri izjūtu vecu cilvēku trūkumu savā dzīvē. pēdējais no maniem vecvecākiem nomira 2005. gadā un tā bija visbrīnišķīgākā vecāmamma pasaulē, kuras man joprojām pietrūkst. šodien pa dienu iekāpu vilcienā, lai brauktu mājās no Rīgas. apsēžas blakus tāda veca tantīte - no skata tipiska sabiedriskā transporta pensionāre. nu tur maisiņi visādi un kas tur, ko tur. skatās, skatās kā es rakstu īsziņu, līdz izvelk no kabatas mobilo telefonu un saka - redziet, man uzdāvināja telefonu. sarunas ar apmaksāšot. man Nokia, Jums arī?. es atbildu, jā, ka man ar Nokia. šī prasa vai man tur spēles ir. saku, ka ir, bet, ka nekad viņas nespēlēju un nemaz īsti nezinu kādas man ir. pastos, parādu un nevaru saprast, ko viņa īsti no manis grib. tantīte pa to laiku savā telefonā jau atvērusi sudoku un sāk man mācīt kā jāspēlē. es vispār pa retam labprāt parisinu kādu zviedru mīklu, bet sudoku nekad neesmu ne sapratusi, ne mēģinājusi saprast, nedz mani tas vispār ir interesējis. tā viņa man lēni, pacietīgi stāsta un rāda to sudoku savā telefonā, es jūtos mazliet aizdomīga, garlaikota un domāju, kad beidzot varēšu lasīt savu grāmatu. bet viņa rāda, rāda, līdz saka - nu pamēģiniet tagad savā telefonā. es paklausīgi mēģinu ar. un kaukā aiziet - risinās man tas sudoku un rodas tāda silta, laba sajūta iekšā. sieviņa ik pa brīdim lūr kā man sanāk un šausmīgi priecājas par katru manu pareizo izrisinājumu. sēžam abas vilcienā, risinam sudoku, saulīte spīd un viss tik jauki un labi. bišķi pļāpājam. uzzinājusi, ka strādāju teātrī tantīte prasa, ko ta mums tur labu tagad rāda. stāstu par Ziedoni un viņa ieinteresējas un saka, ka būšot internetā jāpaskatās un varbū, ka jāaiziet kādreiz. un tad es saku, lai viņa nāk, ka es viņu ielaidīšu kā zaķi un viņa pretojas un saka, ka negribot ubagot un es saku, ka nē, tā taču ir dāvana un viņa galu galā ir iemācījusi mani risināt sudoku un ta viņa piekrīt un mēs sarunājam sazvanīties, apmainamies ar numuriem, vēl brīdi papļāpājam un es kāpju ārā un viņa aizbrauc tālāk uz Ķegumu.
nav jau nekāds spraigais pastāsts ar grandiozu kulmināciju un negaidītu atrisinājumu, bet man no tās tantītes palika tik, tik, tik silti un labi iekšā. nebiju vispār domājusi to visu šite rakstīt, bet izlasīju kā goddes pavisam otrādāk šodien ar sab.transp. pensionāriem izgājis un nolēmu, ka tomēr jāieraksta.

atnācu mājās un joka pēc ierakstīju tantītes vārdu guglē. un izrādās, ka ar viņu ir pilns internets. piemēram, te un te un te.

viņai bija šausmīgi skaistas acis un es ļoti ceru, ka viņa atnāks uz teātri.