*

karoč šodien diena ne visai tāda. vajadzēja labāk pieņemt tēta piedāvājumu braukt uz kalnu, bet tā kā pagājšnedēļ netiku vispār un šonedēļ šī bija vienīgā iespēja, ta gāju uz stalli.
Kapella jau tīrot un seglojot likās tāda nīgra. treniņa sākumā, kamēr iesoļojāmies un es viņai neko neprasīju, tikmēr viss mierīgi, bet tiklīdz mēģināju sākt kaukādu strādāšanu tā sākās visādi zili brīnumi. ta mēs stāvam un neejam uz priekšu neparko. ta mēs baidamies no pilnīgi jebkāda troksnīša (arī no tā, ka pašai sniegs gurkst zem kājām). ta izlokam kaklu kā zutis uz visām pusēm un purinamies. un pēc tā visa vēl sākam nēsāties un mētāt pakaļu. tā rezultātā ceturtajā mešanas reizē, kas tika apvienota ar normālu panešanos, tomēr nenoturējos (manas pieēsmit santīmu slēpošanas bikses ir tīri okei normālai jāšanai, bet, ja jāmēģina noturēties visai aktīvos āzīšos, tad tomēr pārāk slīd pa segliem) un piezemējos uz sasalušas zemes ar asti pa priekšu. pēc tam arī ar pārējo muguru un pakausi (forši, ka izvēloties starp silto cepuri un ķiveri, izvēlējos par labu ķiverei), uz brīdi paliekot bez elpas. kamēr es tur rīstījos, Linda pārņēma niķupodu un man pie rokas vadājot Rēbusu nenormāli nosala kājas. ak, jā un es taču paspēju nokrist arī ejot uz stalli - paslīdēju ar saviem jāšanas gumīšiem un blaukts zemē uz kreisā sāna.
tagad normāli sāp asteskauls, muguras lejasdaļa un jūtu kā sāpes lēnām izplatās uz augšu pa pārējo muguru, bet rīt un parīt diezgan hc darbdienas priekšā.

forši vismaz, ka vīrietis ar suni bija atnākuši pēc treniņa pretī un mājās mani sagaidīja ļoti smukas puķes vāzē.