*

darbība noteikti nenotika mūsdienās un Latvijā arī ne. biju vīrietis 30-40 gadus vecs, ar nevisai tikumisku dzīvesviedu - zaglis vai kaukas tāds. biju saķerts, ieslodzīts un jau norakstīts - visi gaidīja, kad es nomiršu, jo biju novārdzis un man bija briesmīgs ievainojums labajā pēdā. apsaitēts ar kaukādām lupatām, bet no tā visu laiku lēnām sūcās asinis. es gulēju uz zemes un jutu, kā dzīvība lēnām, bet neapturami mani pamet. man tas viss bija vienalga, es jutos bezgalīgi noguris, bezspēcīgs un gaidīju kaut ātrāk nāve mani pievāktu. un tad pašā, pašā pēdējā brīdī mani pārņēma šausmīgas bailes no miršanas. es domāju par savu bezjēdzīgo dzīvi, kurā neko neesmu izdarījis un iemācījies, tikai darījis niekalbības un sliktumus. mani ļoti biedēja, ka es nezinu, kas notiks pēc tam, ka neesmu tam gatavs un manī pamodās neizmērojama dzīvotgriba. es izmisīgi mēģināju atrast kaukādu salmiņu pie kā pieķerties, kas varētu mani noturēt pie dzīvības, bet es neko nezināju un nekā man nebija. tad es sāku automātiski skaitīt budistu mantru Om Mani Padme Hum - tas bija vienīgais, ko zināju un, kas nāca prātā. sākumā klusi, pēc tam balsī un pamazām manī atgriezās spēks, dzīvība un enerģija. es skaitīju, skaitīju un kļuvu arvien mierīgāks, stiprāks un priecīgāks. pēc vienas dienas nepārtrauktas skaitīšanas es jau varēju piecelties un turpināt sēžot lotospozā. arī asinis pārstāja plūst no manas savainotās pēdas.

pamodos nakts vidū no šitā sapņa, kādu brīdi vispār nesapratu, kur atrodos, iekšā viss vibrēja un jutu nelielas (droši vien iedomātas) sāpes labajā pēdā. atjēdzos, apķēros dzīvesbiedram un gulēju tālāk, bet kaukas šī visa iespaidā manī vibrē vēljoprojām.