9. Maijs 2021


maijs

Posted on 2021.05.09 at 23:07
Tags: , ,
pēdējā nedēļa, nē, nu īstenībā jau divas, kaukāds baigais karuselis. par savu papā jau sūdzējos, bet pirmdien braucām pāri visai Latvijai, lai no Liepājas slimnīcas izņemtu K. mammu pēc gūžas operācijas. es gan pa ceļam izkāpu Saldū, lai sāktu gatavot pusdienas. man ar K vecākiem vispār parasti nav gājis labi. mēs dzīvojam tik dažādos universos un viņi, īpaši mamma, manī trigerē kaut kādu šausmu bezdibeni. tirinājos viena pati pa Saldus māju, taisīju ēst un mentāli plēsu sev matus no galvas par to, ka redzkā K vecāku priekšā viss ko esmu sasniegusi savā mentālajā un emocionālajā stabilitātē sabrūk kā kāršu namiņš un es momentāli nonāku kkādā dirsā. bet tad es taisīju ēst un mēģināju cauri tam tireklim ieskatīties sevī un sapratu, ka īstenībā nav nemaz tik slikti. ka es joprojām esmu savā ķermenī un manas emocionālās reakcijas nav pilnībā automātiskas. parasti K mammas klātbūtnē es automātiski nonāku pasīvi agresīvā pašaizsardzības pozīcijā, kuru turklāt trauksmaini mēģinu apslēpt. šoreiz izrādījās, ka varu to nedarīt, ka holdoju savu graundu (varbūt ne ļoti lielā platībā, bet tomēr), ka man ir praktiski vienalga par to vai tiks džadžots mans taisītais ēdiens (viņi ir izteikti gaļēdāji), spēju pateikt "nē" un turēt savas robežas tā vienkārši - bez agresijas un vispār lielā mērā uzvesties kā pieaudzis cilvēks. jāatzīst, ka tā sajūta ir ļoti patīkama. protams, baigi viegli nebija, kaut kāds trauksmes līmenis pastāvēja un šaubos, ka es spētu to pieaugšā cilvēka attieksmi uzturēt ilgstoši. interesanti vai man kaut kā neapzināti palīdzēja tas, ka viņa šobrīd atradās tādā lielā mērā disablētā stāvoklī un kaut kādā ziņā bija no manis drusku atkarīga un, kā būtu bijis, ja viņa būtu bijusi pilnīgi normālā, parastā stāvoklī. ja godīgi, es vispār neatceros, kad iepriekšreiz biju bijusi Saldū. visas pēdējās ļoti retās reizes, kad K ir braucis pie viņiem, es vienmēr esmu palikusi mājās ar visādiem attaisnojumiem par mājas kurināšanu, kaķa barošanu, darbu utt., bet nu šoreiz likās, ka ir pienākums būt klāt.

kaut kur pa vidu tam visam nosvinējām 10. kāzu jubileju izejot Rīvas loku taku, padzerot Viršu kafiju Jūrkalnes pludmalē, epidemioloģiski nedroši apskaujoties ar Krēsliņiem Ulmalē, izsildoties Struņķukroga pirtī un pārnakšņojot Ēdolē. bet par to sīkāk kkādā atsevišķā postā.
šon, starp citu, 13. kopābūšanas gadadiena. Uzvaras diena, tā teikt.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena