*

ar maestro Gundara Ā. gādību, Mondiņam šodien uzlika riepu, ar kuru pirms tam tika atbalstītas servisa garāžas durvis (lai neveras ciet). un tas viss par veselu piečuku.

man patīk pavadīt laiku vienatnē, bet nepatīk būt vienai piespiedu kārtā. man nepatīk būt vienai dzīvoklī, uz kuru pārvācāmies pirms diviem mēnešiem un, kurā lielāko daļu laika nākas pavadīt vienai, jo Tesa visu laiku tūrē. es pirmo reizi mūžā dzīvoju atsevišķi no vecākiem. bez dzīvniekiem, jo neliekas pareizi viņus, pieradušus pie brīvas staigāšanas ārā, ņemt šurp, ja te esmu tikai es viena un viņiem automātiski arī būtu daudz jābūt vieniem, kad es neesmu mājās. man ir cilvēki, ar kuriem pavadīt laiku, bet pēc pēdējām pāris iziešanas reizēm esmu sapratusi, ka sajūta atgriežoties mājās, ir vēl nepatīkamāka. ja sēdi visu laiku viens, tad ir tā konstanti pelēcīgi, bet, ja izej, izpriecājies un izkomunicējies, tā pārnākšana vietā, kurā neviens negaida ir krietni izteiktāka. esmu pasākusi ejot prom atstāt ieslēgtas naktsgaismiņas. pārnākot tas rada ilūziju, ka neesmu tik viena, ka varbūt guļamistabā kāds guļ. no vienas puses negribas iet vispār nekur, jo negribas satikt to punktu, kurā ir jāiet mājās ar apziņu, ka tur neviena nav.
man negribas, lai nāk ciemiņi. man negribas, lai man konstanti pievērš uzmanību vai komunicē. man gribas tikai to sajūtu, ka kāds, ko es mīlu ir tuvumā, sasniedzams. es nevaru braukt tusēt pa Salaspili, jo mūsu ex-apartamentos ir ievākusies mana biedrene (ar bērnu, 3 kaķiem un suni), kurai sanāca dzīvokli pārdot ātrāk nekā atrast lauku māju + ir atbraucis mans brālis ar ģimeni un tā māja ir pilna līdz malām.
man ļoti trūkst kaut kāda safe space. mēs pārvācāmies uz šejieni, lai beidzot būtu divatā, lai padzīvotu atsevišķi no vecākiem, lai radītu savu personīgo telpu. bet rezultātā es visu laiku te esmu viena. es te nejūtos kā mājās, jo nav bijis laika, kad to kopīgo māju sajūtu radīt. jā, te ir manas mantas, manas skaistās pūra mēbeles. es esmu te visu iekārtojusi, te ir smuki, bet es te jūtos sveši. man nav bijis mērķa pārvākties uz Rīgu un dzīvot vienai. turklāt Rīga ir man par skaļu, blīvu un intensīvu. es nedomāju, ka tā būs. ka būs tik grūti.
man nav arī diezkāda emocionālā atbalsta no Kārļa. viņš ir ļoti garā un diezgan neparastā tūrē, pats pārguris, nobijies un šatdaunojies.
vēl man ir pilnīgā dirsā ar naudu. sākumā nebija plānots, ka Tesas tūre būs tik gara. Kārlis ir gandrīz visu mēnesi bezalgas atvaļinājumā un es jau esmu aizņēmusies no mammas 500 eur, bet tāpat ir paliels mīnuss overdraftā vēl klāt.
karoč, es jūtos drausmīgi visplašākajā spektrā. es jūtos kā iemesta okeānā bez peldriņķa. es zinu, ka kaut kad tas beigsies, bet tas šajā konkrētajā brīdī pilnīgi nekā nepalīdz. paldies, par uzmanību.