*

es saožu tavu vientulību. tā viegli ož pēc dzimumorgāniem un ceriņiem un nēsā plastmasas masku, zem kuras tās seja ir mūždien sasvīdusi. sveloša, kā sirseņa dzēliens, kā vīrieša sēklas garša. kā vienmēr, neaicināta, tu iemaldies manā bērnības zemē, krīti histērijā, graizi savas rokas, sagriez arī manējās. asinis, visur asinis, visi mani brūni svārki, ar tām joda asinīm un, tad nāk mana vecāmamma un saka - bērniņ, man liekas ir atkal jāsauc ātrā palīdzība. bet no visiem pakšiem mierīgi un rimti smaida nāve.

par spīti tam, ka visu dienu nespēju atjēgties no pagājšnakts sapņiem, es gribu pastāstīt, ka vakar biju Alis P jaunā ieraksta prezentācijā un bija nenormāli kruta. nevarētu teikt, ka es līdz šim būtu bijusi baigā fane, drīzāk vienmēr ir bijusi cieņa par to, ko viņš dara, bet šitais te viss jaunais man nenormāli patīk. kaut kā ļoti nomainījusies noskaņa. līdz šim likās tā kaut kā noslēgti un iekšupvērsti, bet šis ieraksts, ar arfu, vijolēm un Rubeni, ir tāds komunikabls, veselīgi pašapmierināts, silts un draudzīgs un koncis bija baigi jaudīgs+priecīgs un man vispār vairs netraucē viņa īpatnā dziedāšanas maniere.