*

tas, protams, ir brīnešķīgi, ka divus vakarus pēc kārtas galvaspilsētā uzstājas manas pēdējā laika mīļākās vietējās grupas, bet tā kā visi notikumi nāk paciņās, es jūtos visai nogurusi un mazliet saburzījusies. aizvakar bija ļoti labs Biezoknis Noasā, pēc kura mēs nokavējām gan pēdējo, gan pirmo vilcienu, bijām atbalsta grupa kādai, kura plika peldējās strūklakā, dzērām aizvērtā Aptiekā un brīnījāmies, kāpēc trešdienas vakarā viss ir ciet. vakar Labietī spēlēja Zāle - koncis gan nebija labākais pasaulē, jo tur bija miljons cilvēku, kas dzēra alus un pļāpāja, bet Zālei bija ļoti niecīga un klusa apskaņošana, bet visādi citādi vakars bija jauks un, vispār būtu grēks neizmantot tādus biezus, tvanīgus un tveicīgus augusta beigu vakarus un neiet ielās.

kas attiecas uz šo brīdi, man nebūtu nekas pretī iemainīt iešanu uz darbiņu pret ierakšanos gultā un mazliet muļķīgu filmu blenšanu.

Mana telpa ir pilna ar putniem. Spārnu švīksti, šalkoņa, sišanās. Līki nagi un pleznas. Spalvu putenis un knābji. Visādi knābji. Īsi knābji un gari, līki knābji un taisni knābji, atvērti knābji un sakniebti knābji. Viņi visi klusē. Es pieprasu klusumu telpā. Tikai svīres drīkst kliegt un stārķis apaļās stundās klabināt knābi. Putni pacietīgi vēro, gaida un saudzē. Biezs, sargājošs haoss, graciozs lidojuma cēlums un asa izkārnījumu smaka. Raupji, pirmatnējs spēks un gaismas zaigas pāva astē. Mana telpa ir pilna ar putniem. Es esmu viņu vidū. Viņi sargā mani, bet es netieku ārā. Mana telpa ir putni.