*

izbrist cauri purvam, melnā, smagā, auglīgā, trūdvielām bagātā zemē iestādīt osi un atkal ieraudzīt kā Tavā skatienā, kopā ar Tevi, smaida viss Kosmoss.

Vasara vakar saplaisāja. Tagad pa visām spraugām stihiski lien iekšā rudens. Viss ož pēc rudens. Nakts gaiss vairs neglāsta un neveldzē, bet kož un dzeldē. Bet zvaigznes līst straumēm. Ar treknām, sarkanām astēm. Sienāži močī trance diseni, tālumā laiski sarejas suņi un pa brīdim no ābeles nolec kāds zaļš un tārpu sagrauzts ābolēns. Zvaigznes līst straumēm un zem tām ir liels, majestātisks un bezpersonisks miers. Uz mirkli mana personīgā bezgalība samijas vietām ar kosmisko. Tikai žēl, ka man salst.