*

ar mani pēdējos pāris mēnešus ļoti izteikti notiek lietas, par kurām kaukad esmu brīnījusies skatoties uz citiem. nu, tipa - es nesaprotu, kā tā var būt, kā tā var darīt, kā tā un kā tā šitā, man gan tā nekad nē. pamācoši jau ir, interesanti arī, bet ļoti nogurdinoši tomēr.
nu, piemēram, agrāk dusmojos šausmīgi reti, nu gandrīz nekad. attiecīgās situācijās drīzāk noskumu nekā noskaitos. a pēdējā laikā spēju sadusmoties par jebko. un tad iekšējais prāts noskatās uz to stulbo, ārējo dusmošanos ar tādu pašu izbrīnu, kā agrāk uz citu cilvēku dusmām un domā - nu, Ines, nu kā tā var būt, kā tā var darīt. un bezmaz tāda sajūta, ka tās dusmas nav manējās, ka es viņas nepazīstu, ka viņas man atsūtītas pamācošos nolūkos, lai es atrastu veidu, kā tikt ar viņām galā. grūti iet. un dusmas, jau tik tāds viens piemērs. viskas jau man te tāds notiekas.

a pēc kādām 4 min norubīs elektrību līdz pat vakaram, kaukādu remontdarbu dēļ. un man nav ne jausmas, kā šo dienu lai pielieto - bez gaismas, bez muzona, bez ūdenssūkņa, bez cepeškrāsns, bez internets, bez filmām utt. varēja vismaz šito kaukādā saulainā dienā darīt jebšu arī tādā, kurā man viskas darāms ārpus mājas.

phe, tā elektrība nebija tikai stundu (solīja, ka nebūs līdz 18:30. var jau gadīties, ka norubī atkal). es pa to laiku iztaisīju pamatīgu inventarizāciju un optimizāciju garšvielu plauktā.

bet tas, ko es gribēju teikt ir tas, ka -
neraugoties uz visu iepriekšējā postā aprakstīto, mani pēdējā laikā ir pārņēmusi kaukāda noteiktas uzpriekšvirzības un kustības sajūta. nu, ka kaukas manī un manā dzīvē ir pamodies, pārtraucis stagnēt, sakustējies. visādas tādas mazas, mazas sajūtiņas un notikumiņi un pārliecībiņas un sevis pārvarēšaniņas un atklāsmītes. un neliekas, ka tā kustība ir viegla un bezrūpīga, drīzāk ļoti grūta, prasīga, bet tajā pašā laikā bezgalīgi dāsna, šausmīgi interesanta un dzīva. tāds svaigs gaiss, gaišs darbotiesprieks un ticība. jā, TICĪBA, tā ir.