*

beidzot [pēc pamatīgas iztizlošanās - biju novilkusi filmu tīrā japāņu valodā. 1ie subtitri ko sadabūju bija šitādi: "$$&Jmbbhj*&^%jk", 2ie bija ļoti labi, bet nebija piedabūjami rādīties tālāk par 2/3 filmas, 3ie bija sūdīgāks tulkojums + tulkoja ne tikai runu, bet katru skaņu, piemēram, "faint footsteps", "electronic beeping" utt.] noskatījos Ghost in the Shell 2: Inocennce. gan vizuāli, gan muzikāli, gan, pats galvenais - saturiski un filosofiski skaistāka un iespaidīgāka par pirmo daļu. daudz atsauču uz citiem kultūras tekstiem, piemēram, Aizeka Azimova klasiskajiem robotikas trīs likumiem [grāmata "Es, robots"] un senindiešu literatūru ["Labāk ir vientuļi dzīvot, nevis ar muļķi saieties, tālab ej viens, neko nekārodams, kā zilonis ziloņu mežā, - ej ļauna nedarīdams." no Dhammapadas nodaļas par ziloni jeb Nāgavagas]. par pārējām atsaucēm neesmu pilnīgi droša tāpēc nerakstīšu.

"If the substance of life is information, transmitted through genes, then society and culture are essentially immense information transmission systems, and the city, a huge external memory storage device." Batou

tā kā pagaidām vairāk neviena filma nav attorentējusies un tās, kas šobrīd torentējas, dara to kliba zirnekļa ātrumā, varētu palasīt jau pieminēto Azimova "Es robots" un atcerēties bērnību. arlabunakti.

izskatās, ka nākamnedēļ nāksies uz brīdi atgriezties komenes amatā dienesta viesnīcā Baltā Kaza.
šogad gan laikam neiekritīs strādāt vienā maiņā ar administrātori Daigoni, kura katru teikumu sāka: "Pa kristietības ceļu ejot..." vai "Es kā dieva cilvēks...".
atceroties pagājušā gada dīkās stundas Kazā, atradu pāris smieklīgus izrakstus no viesnīcas žurnāla, kas gan nav komendantes kompetencē, bet pirmā stāva 'viesnīcas' administrātoru savsarpējas informācijas apmaiņai domāts.
tātad ainas no Baltās Kazas dzīves -
*) 23.02.06. sportisti netika ārā no savas istabiņas ieklemmējās durvis. ap 18:30 treneris ar citu viesnīcas iemītnieku palīdzību uzlauza durvis un atbrīvoja zēnus.
*) 28.02.06. viesis no 2/22 Oktač palūdza pāriet ar savu veļu uz nr 2/23, jo viņš nevar gulēt, jo augšā trokšņo studenti, ļoti lūdza un žēlojās, es atļāvu.
*) 08.03.06. noteikti vajadzīgs līmes zīmulis jauns, praktiski ar lielām pūlēm pielīmēju divus čekus.
*) 23.03.06. kungs no 2/8 tika brīdināts par to, ka viņam ir jāatstāj viesnīca 24.03. līdz plkst 12:00. teicu, ka numuri ir rezervēti, sakarā ar viņa uzvešanos, visu nakti manā maiņā viņš stipri piedzēries 'ceļoja' pa visu viesnīcu.

un tā tālāk un tā joprojām

man pašai gadījās tā, ka pēc neprātīgas un pārmērīgas alkohola lietošanas, pēc 2h miega ierados Kazā uz 12h darbadienu. pusdienas laiku izvēlējos izlietot nevis ēšanai, bet gulēšanai un ieperinājos vienā viesnīcas numuriņā pagulēt. un kas notika - mani mežonīgi sakoda blusas.

lai gan, ja to visu uztver easy, apmēram kā joku, tad strādāšana tur ir nenormāli smieklīga. nez vai arī šogad studentiņi no manis baidīsies. tas man liekas kkas pilnīgi nesaprotams - kā no manis vispār ir iespējams baidīties.

1) man sasodīti patīk braukt ar manu mīļoto riteni
2) man sasodīti patīk būt man
3) man sasodīti patīk dzīvot [zinu, ka es to te rakstu jau miljono reizi]
4) man ir sasodīti grūti rakstīt. šobrīd.

[UPD] un

kp ir viens no visbrīnišķīgākajiem cilvēkiem ever.