*

*) Naktī, kamēr Tu gulēsi, noguris, tik cieši, galvu atmetis un mani apķēris, atnāks rīts un nepacietīgi zvanīs pie durvīm kā modinātājs. Bet es neatbīdīšu Tavu roku no sevis, nekārpīšos ārā no žņaudzējčūskiskās segas un necelšos atvērt. Ar drebošu sirdi un aizturētu elpu es gaidīšu, kad viņam apniks zvanīt un dauzīties pie durvīm un, no visa spēka vēlēšos kaut Tu nepamostos. Kad viņš pārstās un viņa promejošie soļi tālīni atbalsosies kāpņutelpā un dzirdēšu aizcērtamies parādes durvis, es atviegloti nopūtīšos un Tu pa miegam apskausi mani ciešāk. Es aizliegšos miegam, lai sargātu Tavējo un elpošu ritmā, ādu pie ādas, ar sviedru un smaržu amortizatoriem. Es baidīšos no puspievērtajām balkona durvīm – ja nu pa tām sadomā iekāpt dusmīgais un piekrāptais rīts un aizved Tevi sev līdz?. Tev taču ir rāmi jādus man blakus un ik pa brītiņam klusiņām jākrāc un jāpagrozās un jānosper sega, lai varu Tevi atkal sasegt. Bet sasodītais rīts tik un tā atlidos uz kliedzošām kaijām un kaisīs mošanās saulstarus (tos ar kafijas smaržu) uz leju pār visu mikrorajonu. Visi celsies un arī Tu pamodīsies, bet es Tevi mīlu.

*) Skatīšos acīs asi kā friziera šķēres, mēs šodien svinēsim bēres tai dienai, kad satikāmies un saskatījāmies, tam rītam, kad pamodāmies un sabučojāmies, tai naktij, kad kliedzām un sakāvāmies un pēc tam kopīgi izraudājāmies un tam vakaram, kad divatā, vientuļi, sveši un nerunājoši, sēdējām istabā un skatījāmies zilajā televizora ekrānā.

*) Salda kafija ar pienu – citādāk nekā pie Tevis un vieta pie virtuves galda man blakus tukša, ēdu brokastu siermaizīti un sulīgi sārtu arbūzu.
Šņāc krāns, es mazgāju krūzi un sīkie, biezumu punktiņi, kā brūni burti no uzsprāguša alfabēta salīp pie izlietnes malām, veidojot nepateiktus un nepasakāmus vārdus.
Mans klusais rīts, bez vārdiem, bet apdullinoši skaļi uzgrieztiem basiem. Trīsuļo sekcijas stikli un slaidkāju glāzes aiz tiem. Tukšas diemžēl, bet es dzeršu alu vakarā no brūnās pudeles kakliņa, tik rūgtu un smaržīgu, kā Tava āda.
Ir laiks, man jāskrien, jo vilcieni negaida un Tu arī nē, telefons klusē, bet zvana pārbrauktuves zvans. Tik spalgi un spilgti un nolemti tuvojas vilciens.
Stacija izgrūž mani uz pārpildītas ielas. Mans vientuļais rīts ir beidzies. Čiepst putekļaini zvirbuļi parka kokos. Arī rīt es dzeršu kafiju un ar mani būs klusums.

esmu tik sajukusi ka sajucis ir viss un esmu karuselii-cietumaa kursh nemaz netaisaas apstaaties un izkaapt nevar un izlekt arii nee, jo restes restes restes... un lampinjas arii tikai sarkanaa kraasaa, no nedeeljas neizguleeshanaas saap acis, laika nav, bet seezhu un aizdomiigi apaatiski blenzhu ekraanaa un neko nedaru, bet vai zinaajaat? ir atkal straight edge (treshais, ja ne ceturtais piegaajiens shogad...), ceru beidzot izdosies...

kaads vareetu pieskriet no malasun izrubiit elektriibu, lai tas karuselis apstaatos un jo aatraak jo labaak, jo pateicoties fizikai (inerce inerce inerce) vinjsh taapat veel ilgi rotees un manliex man jau saak vajadzeet vemt...