*

tāpēc, ka manai mātei savukārt gribas spēlēt glābēja lomu - viņas sirdsapziņa to nepiedošot tā izmest vientuļu un nelaimīgu cilvēciņu un, ja nu palūdzot izvākties ieslēdzas tāds izmisums, ka nelaimīgais cilvēciņš padara sev galu? nē, nē, labāk ciest un dedzināt smaržīgās svecītes.

es daru, ko varu, paralēli cīnoties pretī trīsstūra gravitācijai. upuris ir, glābējs ir un varmākas loma tik aicinoši māj ar roku :D

taktika ignorēt un izturēties pret to, kā ne savu problēmu, kas mani neskar, diemžēl nedarbojas. kādu laiku mēģināju, bet nesanāk. tas tomēr neglābjami skar arī mani.

ai, es ar to centos nodarboties kad vēl komunicēju ar viņu. palīdzēju tikt pie psihiatra (viņa pati nespēja ne pierakstīties, ne vienatnē aizbraukt), vairākus mēnešus katru vakaru uzdevu jautājumu - "kā tu jūties", ar domu, ka moš tas palīdzētu vairāk apzināties savas emocijas un radīt vēlmi kaut ko uzlabot un mainīt. utt. līdz man beidzās resursi tam. divas citas draudzenes veltīja veselu dienu, lai palīdzētu veikt ģenerāltīrīšanu - lai nebūtu tik bezcerīgi ar to trešu, bet atliktu tikai kaut cik uzturēt kārtībā. es vairs nespēju iztēloties kādā veidā čelendžot cilvēku, kuram neinteresē nekā uzlabot savu dzīves kvalitāti.
šo postu ierakstīju dusmās, jo nejauši atklājām, ka kādā amīšu zirgu forumā viņa mūs (mani un vēl pāris zirgu draudzenes) apdirsusi. sarakstījusi sagrozītus faktus un puspatiesības - nostādot sevi cietējas un nabadzītes lomā un tur vesels bars jauku cilvēku viņu žēlo. baigi pretīgi palika. IRLā padraudzēties vairs nevar, jo nespēj uzturēt savus melus un izdomāt vairāk jaunu aizbildinājumu solījumu nepildīšanai. un nespēj noslēpt alkohola smaku.