*

nu tā. absolutely out of power. toties ir cilvēks ar kuru varētu kalnos kāpt vai/un tuksnesī iet. kamēr pārējie aizbrauca ar pēdējo, mēs ganījām rīcībnespējīgo Zaļo Kundziņu aka Romku. ap 3iem naktī beidzot [pirms tam Romkam tika neuzkrītoši sekots un pāris reizes viņš tika uzlasīts arī no asfalta un bruģa] bija sarunāts taxis kas viņu par pēdējiem salasītajiem 5ls aizvedīs uz Saļiku, toties mums ar Čipsiku naudas vairs nebija necik, tikai ļasiki un 25km uz mājām.
nebūtu Uģa, nezin kā būtu, bet Romka ir mājās jau krietnu brīdi. es esmu mājās kopš šā brīža. katrā ziņā uz Salaspili mēs atlidojām, bet, ja ne Uģa nemanāmās gādības un pakaļējā rata manā degungalā, es drošvien būtu aizgājusi gulēt kkur krūmos, paldies, arī V3V austiņās.

lai kā arī būtu, ja reiz esmu teikusi, ka nevienu un nekad neatstāšu, lai kādā stāvoklī šis kāds arī nebūtu tā arī būs. tā arī bija. vēljovairāk tāpēc ka mani nekad neviens nav pametis. bet tagad es pabeigšu ēst un gulēšu visu rītdienu.

p.s. mazliet smieklīgi, bet iepriekšējais trakais riteņbrauciens ar Uģi arī bija naktī, kad par stundu jāpārgriež pulkstenis. šoreiz vismaz nelija lietus, toties miegs nāca par diviem deviņiem + ārprātīgs nogrums no tā visa. Bet. ja ir draugi un unitys, nekas nav nesiespējami.

unity jū nou