User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 75

	2008.10.04  17.22 vai arī tāds trakums, kad uznāk, kad saproti lietas, kuras no tevis ir izvairījušās un tad skaties uz cilvēku, kurš ir sapratis vienu pastmarku tālāk un tu saproti, ka nevari neko ieteikt pret viņu, jo viņš raugās caur ragiem un brillēs ir kumēdiņš - nē, nu raugies uz kādu raugies uz tiem, daudzi saprot paroles un apcietinājuma nozīmītes, bet - kad raugas no malas ar svārciņu pār mārciņu, pār miesu pārpeld švalis valis malnutrīcijs melnu muti skauts - meklēt robežas pret klaustrofobisku miegu, kad rodas - gulivers ceļo ar pātagu pār sejas vaibstu tikai mazas ainas parādās un raugās un nedod mieru - raudzīties, tas ir kā skatīties uz priekšu bez māllēpes palīdzības, bez atamana šausminošā smaida uz goat smieklu lēkmi gots pārtop ērzelī

	2008.10.04  17.06 dūre paliek brūna - es neko neizdomāju ierakstīt, jo tas karst - es vienkārši pienācu pie patvāra un atrāvu vaļā logu, bet tur putni un putenis sniegotos malārijas kalnos tikai viens beigts pulkstenis - tad gāju ar gāgānu pa taku pretim saulessargam mārrutkos ieraudzīju medūzu - daudz domu ar gabriēlu sniedz pretim sniegu un snaiperi paslēptu sniegā - gāja gadi ar varenu vēzienu izvērtās sniegs - es neko nebiju iedibinājis kā vajadzīgu vai b-side nepieciešamu - gāja gadi un es paliku relikvīdi melnīgs ar drupaču uz zoda - es vēlētos pietuvoties tavām stalažām un māgai, bet nevar pastiepties pretim - gadi ar kāju pa māju apkārt kā lindrakos mazgāt grīdas - uz otro stāvu ved melluži ar graustu pa pauri - domas sabadās kā bullis ar aunu un mārtiņš buls ar kraukšķīgu audeklu sēž kūtsaugšā un lasa prātu international pēdējo numuru - būs kauns

	2008.09.22  14.52 pieskaiti skapi pilnu ar drēbēm jedritvaimaķ, ar kaķpēdiņu rokā ierodos pie durvīm klauvē galvā kaulu zāģis never vaļā te es pliks. gāju tālāk māla mājā ienācās te tualete. velku bikses tupstos nost, lejā ienāk konduktors. ienācu velna perēklī, lai riktīgi saostītos un sadzertos, pārmestu pār plecu veco fraku un ar garīdznieka vīnu rīklē skalotos pa naksnīgajām ielām. pogu caurumi, melni masas caurumi. skatos prieka vāles dālders vāvuļo uz mājas fāters. iesit saujā pieci rubļi iztek cisterna no zoss. ienāc patausti man kurpes, skaties kā tās spīd, kad dur. un kad atveras tie vārti uz melniem ilkņiem liekas svins un cirks ir ienācis mūsu apvāršņos es kā gludeklis no kanceles ar dubultu kubikcentimetru vālēju pa saviem pastōriem vēlētājiem un gaidu, kad saausīs tās ausis, kas man bija sludinājušas uzticību, pateicību. gaida lielvārdes josta savu lāci uz paplātes desmit drupačas un konjaka konfekte, ja tu ienāksi laicīgi portālā, tad izsitīsies logi kambodžā un tad tatārs ienācis mūsu apvidos rīsu laukus un rudzus nobīdelējis skatīsies, kas te vēl darāms, kas vēl glābjams, jo galva vairs netiek lietota, spārēm acis pūžņo un gublītes ta gulbītis gulbītis hujulbītis visiem spārni sapakoti tūliņ dosies gaidās

	2008.09.09  13.17 pastēte izkārtojās pa apčurāto galdu kā dzeltenos sveķu stalaktīties būtu iekarināts lozungs par vimpeļu nenomērdējamo dabu. stalaktīts pienāca pie nozīmīšu deķa un nāca viņam prātā dažādi stāsti par pastētes patieso dabu. kad iekšā sāk veidoties kanāli, kuru sienās tauku māli un nogrieztas rokas kārpās kā tārpiņš, kuram būtu nogriezta galva. šādās bābiskās attieksmēs mēs slīkstam mūsu gadsimtos un eonos, dārgā. slapstās mēness pa piņņainu seju un gaida savu kārtu pamosties no lidlauka izlaupīšanas operacionālajiem ievaddtekstiem. es biju tajā kājinieku divizionā, kad man nogrieza abas un ar acīm es redzēju sēras, bet nevarēju tās pieņemt savos subtlajos prāta apvārsnī mani jau gaidīja kaujinieku ierindas ar invalīdu krēsliem līdz pat mūža galm turpini bakstīt pencili visos tajos atvērumos, kas ar gaismas ātrumu no mums attālinās. skrien pakaļ, dzenies, tiec nodzīts un beigās nekad beigas pat nepienāk, bet vienkārši izslēdz gaismu, kirdik, un slapjas paliek asaru jūras, melnos kvadrātos ieslodzītie roku delmi savārīti ar kāpostu un burkānu savā druknajā pašpārliecinātībā pār pasauli nosēžas bēdu jūra un met mums pa galvu parašūtistu kakas un sniedziņš snieg kā kleopatra izēd sevi no aizmugures, lai līkločainajās piramīdās sēstos uz visa asā un ne nieka nebaidīdamās atpogātu savas pidžammas kreiso stūri, tur paslēptajā amuletē ieraudzītu spogulīt spogulīt un paģībtu uz savu glābēju koka nešļavām svina bultām izrotātajām atmiņām un kārtainajām kūkām, kas mūs visus ieaijā tādā paģiru miegā, ka skaldnieks un valdnieks un mierīgais iedzīvotājs visiem viena āda un katrs to plēš kā māk

	2008.09.09  13.00 pasternaks iznāca apčurāt māllēpes un bija ar sevi vareni apmierināts. es būšu kā koks, kas apčurā lapas, nē, es tāds nebūšu. pasternaks sakārtoja priekšautu, noslaucīja muti, apgrieza ūsas, sakārtoja matus. pasternaks jutās kā mājās. kāpēc es vispār esmu pasternaks, tik pat labi es varētu būt ginsbergs vai keruaks, bet tas man maksātu papildu vīnu. es negribu maksāt par vīnu, kad manās dzīslās ir nogurums, kad es visu dienu esmu gulējis miegā, kad gaismu nomaina tumsa un kad sāk spīdēt miesa. pasternaks kauc uz mēnesi kā pinne. es vairs nebūšu pasternaks, pasternaks nodomā, es būšu es. es skrienu ar plinti pa krūmiem un šauju irbes. viena irbe, divi goli, viena šaiba divi gļuki. pasternaks pārnāk mājās un atceras, ka viņš nav pasternaks. trakas būšanas, pasternakam būt nav viegli, tas ir pārāk gari. viņš novelk uzsvārci un aizsmēķē tepiķi. šie bezgalīgie raksti man stāstīs pasaules vēsturi, neesot ambiciozam, nerodas jautājumi par sākumu un beigu būtību, tādēļ biezie dūmu mutuļi iedarbina dūmu detektoru, griestos sāk rūkt caurules un pa ventilācijas šahtām istabā sāk gāzties lapsenes. ar vienu tādu es vienreiz raku lauku, kontemplē pasternaks un pieskaras savām kājstarpē sadzeltējušajām apakšbiksēm. kad beigšu valkāt kokvilnu, es būšu pacēlies jaunā līmenī, es modelēšu lidmašīnu skeletus un mans kaulu ķīmiskais saturs patiks meitenēm. es nokrāsošu seju miltu baltā krāsā, apvilkšu ap acīm burkāna serdenes apļus, iespļaušu izlietnē zaļu un kūpinādams savas biezās uzacis metīšos dzīves mutuļos. garas būs manas dienas, kad es sadomāšu mosties, garas būs manas naktis, kad vārtīšos caurumainos palagos. es vēršos pa logu, un pretī uz mani skatīsies koku sienas. beidz rādīt savu muļķību ar tik uzskatāmu piemēru, pieliecies, lai tev var dibenā iebāzt termometru, pēkšņi istabā ienākusī māsiņa klusinātā balsī pasternakam saka, man patīk tavas ūsas, man patīk, kā tu kop savu ārieni un man patīk tava iekšējā pasaule. pasternaks atglauž no pieres matus, jaunizveidotajā laukumā mušas sāk triekties kā olas nogribējušās smilgas. tu, kas man skrāpē deniņus, tu kas esi tik stāvs kā izkaltuši mati, es tevi biedēšu ar šīm uzdrīkstēšanās ārijām, un visos kapilāros iesēdīsies pa divdesmit skrivanek tulkošanas biroja administratorēm. es būšu no galvas līdz kājām un es būšu pasternaks, kas krīt ārā no mājām

	2008.09.03  14.25 vai arī tāds prātojums, ka pēkšņi apstājas asinis, tajās iezogas mazi organismi, resnie, kurlie kabači ar nazi acī. daudz domāju pēdējās dienās par nāvi kā karalisku ballīti uz grimstoša kuģa klāja ak kājas tās nesa  mani debesīs pēc barankām un uz gāgānu kariem kad dienvidi pietuvojās polārajam lokam, tad bija jāatgriežas mājās. es biju pieķerts reiz ķecerībā un locījos kā stīga stiprā vējā ar tinti zobos mani gribēja izsmērēt pa sienu mazs puika ar bulko rokā. es iekodos magoņu jaunaudzē un kratīju vaigus ar ūsām lēmēts traktora puksts un meklētājā uzrādās dzenbudista iedzeltenais zobs ar hjeroglifu banāns nedienas sniegs uz visiem iegurņiem pa vecam stabam. gaudas ar mazlitrāžas kubikcentimetru pa vienu gabalu tāds, otrā iestājas ziema. mudīgi sameklēt ciemakukulī ietītu cimdu iztirzāt visus nobeigumus un svabados garus un iztēloties, kā svenska besī maizi ar pātagu par visuresošu skatienu mīnus rēzus kaklā pakārts diklafoss

	2008.09.03  14.18 Torolīno pienāca pie kases iekasēt savus mārrutkus un pārkrita pāri svariem. tie bija vislabākie svari pasaulē, tāpēc es viņus tā ienīdu. gāja gadi, jau negāja patiesībā, bet gadi bija un ar tiem vajadzēja kaut ko darīt. tas ir, kad mazs zirneklītis rāpo pa lūpām, bet seja visa ir ar zemi. ja tu pieskārsies rozetei ar slapju zivtiņu tu dabūsi ne tikai lielu bruku, bet arī pamodīsies no rīta viss zils, ar zivi ielipušu pakausī un vēderā izšautu lodes caurumu. gāju vienu dienu vilkt ārā lodi, īsti paiet nevarēju, stenēju, bet, atceroties iepriekšējās nakts nosaukumu, kad brutālā gara vājumā gāja stundas un dienas mijās ar naktīm, tad es vienā tādā tērvetē pēkšņi pārvērtos par zuti. mani kutināja un gāja laiks ātrāk par stundām. galvas diendusa bija pilna ar cērmēm un gaitenis izgaismojās sērīgās krāsās. medmāsa pienāca ar paceltiem svārkiem un stāstīja tēvreizi, grieza gaisā krustus ar tējs maisiem un rīsu putraimu baltās acis mani nievāja no viena stūra otrā. es būšu tik tēvišķs un stiprs, lai savos plecos nestu ģimeni. es izplēsīšu caurumu tapetēs un drapērijās, es lekšu un man būs klikucis

	2008.08.21  16.36 un turpināja cilvēki staigāt zaļos trūdos, lai tas izskatās tā, ka lietus nolīst un zem peļķēm staigā soļi, atlipušas ļipučkas zoles un iekšējie gurni kā visiem bija norādīts, tā visi ievēroja atlicināto laiku skrēja pa x un y taisni un taisni augšā vajadzēja satikties pa vidam sakrustoties sapīties un nokrist aizķertam mērkaķītim ķetnās kā džungļos nebūtu ko ēst, tad zvēri iet ēst laukstrādniekus un mazo vilidžu iemītniekus un lapām aizklātās vietas dreb no savannas aukstās nakts, kad dienā cepjamā eļļa, kad radikulīts uznāk kā krusa un dieva dusmas, kad visiem maziem sumpurņiem ir mutes iegurņi apnkuši, ties spļaudās un gaiņājas ar roku visus apmētā un gliemjiem smaida mazas pakaļējās lampiņas ar lieliem roku vēzieniem mēs jūs visus noķeram un gaidars tagad ir mūsu laidars, lai visiem ir sulu mēnesis, lai visiem iepatīkas dzert no terases pa taisno mutes novadā tā lielā cisternu kuldīdzniece iznāca sverdlovska apgabala centrālā laukuma pašā centrā un gaidīja lietu kā blāķi, kas nogāžas un atņem atmiņu ar abām rokām atrauj ādu nost no lūpām un gāž iekšā naudu, cik varēs panest, tik iegāzīs. vēl? lūdzu, ar strauju kustību izbeidzas elektrība un mājas sagrūst kā izpūsta ermoņika, kā tarelkina par brīvu dabūtais akordeons, tā mēs sēžam virtuvē pie vorsalīna un gaiņājam mušas, pīpējam. ārā sadegtas lampas un tās ir mūsu vienīgās ciešanas

	2008.08.21  16.26 zēni atnāca stāvgrūdām pilnā pūlī mutes brūķēja un stūķēja ar rododendriem pilnas zaptes burkas tik lielā sejā salika, ka to pat nevar attiecināt uz vienu vienīgu, bet tikai sistemātisku pa dažiem periodiem savāktu un aklā mūklājā sadzītu rokās, lai aizlauztu aiz muguras un spīdzinātu kā to vēl neviens nebija darījis. šis laiks, kas atnāk stāstīt par visu, kas bijis, tas ir informācijas pieblīvētais artavu lietus un tagad tikai iznāk tas laiks visu sagremot, lai atkal varētu mesties ar muti dubļos u badu ciest kā vienu dienu nepaēd tā uzreiz ir ļeņingradas blokāde vai kur tu biji tajā vasarā, kad nevienu ēdienreizi neizlaidi un tad no debesīm nāca pūķi un sāka spēlēt galda tenisu. gāja laiks un stīgas gāja tam līdzi, lai klūdziņu pulciņā visi būtu teatrāli čempioni un dažas reizes pat mazliet samulstu, kad no debess tālākā stūra atskan rupjas lamas un grūsni steni melni ikri dobeles dzirnavniekā un atkal salūts par sirds taureni pārvērsts roku darbs tīrs roku darbs no vienas malas līdz otrai ir trīsdesmit centimetri un bonusā kauliņš bez gaļas. ar strupu energotehniku

	2008.08.21  16.12 ivans trodošs noveda sevi līdz izsīkumam un gaidīja, kad tas visus atkal savedīs kopā. tās lielās laika strēles savienoja pavedienus un metās zem riteņiem stāvs grūdām pilns ar matiem es biju zem riteņiem un sirēnas kauca, lai ātrāk nonāktu manos apkampienos samosvala lecīgās dūres medīja mūsdienu raušanas simptomātiku un skaldīja suverenas valstis par visiem kopā novestos nelietības grādus un musulmaņiem ar to nepietika, tie skrēja un cēlās suvorova ielas melnajās kastēs atspērušies plēsās metās lustrās un ugunīs šaudījās, lai labāk to visu nokomplektētu, es raudāju

	2008.08.21  14.26 klūgās mati sastrēguši un nezina ko pasākt. ko tu pasāksi ziemassvētkos, kad sveces kritīs no gaisa un debess bērns kā tārpu karalis neīsts un beigts no dzimšanas piecēlies parotaļāties ar mirušiem radiem un skrej sastekles melnos arābos iedurties ar deguniem. meitas slaka sērošanas apģērbu un ar stalaktīta galaktiku nolec no tempļa tornim uz apvāršņa. es ilgi biju noņēmies ar jaudām un kad piededzināja stalli tad divsimts zirgaspēki kā braši vēji kā visas debesspuses no vieniem vārtiem tādu golus salaida iekšā pēc trapeces principa nevarēja saskaitīt un gaismas radiānos melni lukturi bija mūs apšaubījuši, lai ar skrienamo krējumu iedabūtu savās būtībās un bijībās. tikai ne mani, tikai ne maksi, kas visur kāju liek droši un bākās, vākos, staignājos, pat krējuma poda lielajos dziļumos metas uz galvas ar atvērtām acīm un rokās pa puķei kā kaķim zem acs pakasa ar klaburčūsku melniem ikru vēdekļiem nomesties ceļos par pātaru godbijību melnos lakstos ak nē, tas izbeidzās pats no sevis ntās reizes apgriezies ap asu materiālu sastapās sejās ar klasesbiedru naidniekiem. bija rasas lāšu rīts, no muktupāvela nāca asa smaka un smārds kā klajs mels uz visiem lieveņiem mūs sastapa un klaigāja klaigāja klaigāja bez mitas atkārtodams - mēs esam sēnalas, izsijājiet mūs, izdabūjiet no mums ārā dzīvību, lai mēs vairs nebūtu vajadzīgi

	2008.06.25  23.50 vispār jau, ja ienāk lielajā zālē, tur nākas savaldīties, jo iespējas ir miljons un es to saku ar sajūtu. bija reiz tāds puisis tārdzinis un tad viņš uzradās. būsit dzirdējuši par panu pļanski, bet tad atkal bija tas varenums, ko es biju par se sastapis melhioros un tas var izrādīties labi. es mēģināšu izteikt to labumu, kas bija uz visiem ielenkumiem. bija reiz tāds puisis pans hļebnovs un gāja viss lieliskās tālvadības pultīs, līdz nonāk klaipēdē puisis un dara lielus viltus darbus. noklausīties to līdz galam nevarēja, bet gaismas pilis ir iznākušas ledlaužos un es biju pa pusei tīri tā uz pusi samulsis un gaidīju burulaivas piestājam. pēc brīža es jau atkal gaidu un varu tikai pabrīnīties. vientiesība tas ir labas gaumes sinhrons, bet no vienas un divām un gaismas klijām mēs varētu arī nobetonēties un laizīt murjāņus, bet tikai uz visiem tiem cilvēkiem, kuru galvenās iemesla slēdzenes būtu bijis nebijis laidies un gaismas ātrumā. es jau iekrampējos atkal un laižos uz mežsalu

	2008.06.20  16.17

	2008.06.20  15.14

	2008.06.15  16.08 kad nav tas varoņdarbs, tad viņa nav, bet tikai beretes atnāk paspiest roku, bet es neņemu pretim, jo tas no visiem ir iznācis un aizlīgojis tālu prom, kad nonāk ķeselē maruzīte, tad uzplaiksnī mundierī ievīstītas medaljona sienas un es gribu pabeigt stamburu un domas izliekas par nelieliem sinodiem un dodas uz lauku pamest grēdu gaisā un ierunāties, tie esam mēs, kas rokas gaisā pacēluši izliekamies par sienas marionetēm un dienas iekavētajā daļā mēs uzliekam rokas uz gurniem un laižam iekost pa desai barabānā un lieldienu cīruļotajā gaismas paviljonā un iegarenos mundieros, kas ar gaismas pekli uz apvalka ir mani nogribējušas ar visiem viesiem un lustru pakaļējām lampām un nodun viens tāds baigais ierakums un tad uznāk melnas medūzas uz uzacs un neļauj elpot ar kodumu pēdām un laižas uz apmetni mesties uz rētām kā nasks ir nemiers tā izklājas odi un laižas un kodumi un laižas mestas baravikas iznāk klajumā un laižas medaljonos un ielaižas ūsās un karūsās un neldrēs irbenājos un liesos pulsējošos kaklasiksnu bulvāros, lai tas visiem pietiktu nevienlīdzības zīmētās starās un gobziņam iznāca melnas ielikteņu balvas ar kakla siksnu skriemeli un diendusu uz aplodas un iesmaržotas nedienas ar medu cīnās pieckapeikas un kupjūras nevar mani panest uz ateljē, bet tikai vienos vārtos tas viss mūs izgandē

	2008.06.15  14.13 burkāni izvijās cauri un apsēdās, lai dotu ceļu raķetēm. nē, tās būs utis, kas mūs sitīs, tāpēc steigsimies ātrāk un nenāksim atpakaļ. es biju vienreiz piesējies pie krēsla un netiku pie plīts, nē, netiku, bet visiem pietika drosmes, bet man nepietika, tāpēc es skrēju un rāvos, bet beigās turpat vien nonācu. nākamo dziesmu veltīsim veltai un dadzim no vārnām brīviem statujetu un bruņu veltnīšu medījumiem, ko bija sazvērējis un sasvēries uz viena tāda tilta siguldā meža malā katlakalna un domas raujas un neļauj staigāt un tad zālē ietinies mūžavecis un nedienu brīvais vilnis manas iekšas nebija sazvērējis un iedegās medusmēneša luksafors un es nebiju tik dziļi sakaplēts, lai tas ietriektos manās nāsīs un es biju tad jau atkal atpakaļ sazīmēts, lai ar visiem riebumiem manas iekšējās dzīslas bija un atkal pazuda un nievājoši mūs visus tas atspoguļoja, jo es biju un atkal izkritu un dienas palikusī daļa mūsu vezumus nevar sazvanīt, bet tikai ļaunums mūs visus atkal noliek pa vietām un domas laižas pakaļ mūžseniem vairogiem un dienas beidzas ar liesmu pavēni un paskaties, kā skafandras medī manas mazās iekšējās dziedzeru nospiedumu knēveļus un ienes maizes atspulgā divas trešdaļas ētera un tas nu ir visiem piegriezies un dainas skapī labi ja kādreiz vispār to iespējams, bet ne tikai un tolaik, kad ar viesiem iznāca cīkstēties es biju un atspulgā iznācu lejas saksijā un domas pavilkās uz visiem ierakumiem un domas ir tik dāsnas, lai ar to greizo sakpīti manas iesnas bija nobendētas un ienesa mūžsenos ierakumos un tad es atkal atspulgojos iekšā un ārā tik maziņš biju palicis un nelikos zinis par mošķiem debesīs un dienaszagļu palagiem uz galvas mediāniem un noliesmotiem nodomu kvadrātiem un liesmu pievilkšanas spēkiem, ko bija ar gaismas pakavu uz acs manas iedomu pāvesta nodomāšanas sinhronās debīlijas nomazgājušas un darīja to tik lieliskā sērdienībā, ka ar vairākiem nodomu badmintoniem manas iekšējās asiņošanas mauruškas ar viesiem mani nebija sazvanījušas un tagad es biju atkal darījusi tik daudz, lai visiem nebeigtos staignājs uz purva malas un iegarenos mūžsenos medaljonos un novembra krastmalās ar visiem tas bija pa ceļam sazvērots un nedienas manas iekšas bija tik skaļi sazāļojušas, ka tagad un tikai tagad es varu novembrī iznākt krastmalā un dienas pievakarē es biju arī tik tālu iznācis, ka nevienam resnajam hercogam mani nevajadzēja iznest pastaigā, bet tad es atkal atgriezos novembrī un dienas palika par pāvesta sklerozēm, bet es par to ne nieka un tikai un tad jau atkal es biju visiem pieriebies un darīju skaistas dienas bez mīlas un bez trejdeviņiem novembra dālderiem, ko bija ar to visiem nomontētas sejas un tagad es biju jau iejūgts novemberī un darīju skaistas novembera dienas un naktis ienāca mūžsenos novemberos un iegāja skaistās novembera sēdēs un es biju novemberis un tagad tas novemberīgais lietus mani atkal bija atpestījis un es varēju noiet kā klaburčūska no ceļa, kur daudz trotuāru un dienasgaismas novemberīgais sienāzis

	2008.06.15  00.25 gobza nonāk lauskās un atver acis par daudziem patīkamiem pārsteigumiem, bet tie nevedas uz visām pusēm vienlaicīgi, tāpēc es atkausēju sirdi un laižos lapās ar galvas kātiem un melnīgsnējām beretēm, kas ar lapu kātiem manas ainavas iznēsā pa atvērtiem logiem un rausta mazas mazuta strutas ar batutu un laimes lāci mudīgi sazagtos un novērotos mednieku liepājniekos, ko ar gudrības bravūru varētu arī nomeklēt un nomaketēt mūsdienu labajos aizgalda zinātniekos un lustru paviljonos un marionetes to viu bija tik labi sakārtojušas, ka manas aizsmakušās ausis bija ar labu roku atpogājamas un tad es arī metos strīdīgos medniekos un liepājas metalurģizētajos ierakumos un nolaidos no morras kalna melnos lindrakos un atdzesēju mūsdienas kā pēckara garša ar dsl mamutu uz auss un dumjais ierakums medīja manas māsas, lai tas varētu nākt atmiņā kā gana piedabīgs un nodomātās ierakumu gāzēs es atspulgos uzplaiksnīju un dienas pēdējo cisternu manas iekšas bija atpogājušas un tas laidās no mūsdienām laukā un laida mamutus pret straumi un gaidīja, kad tas visiem iepatiksies un laidīs modernas lēdijas barot medaljona staignāju un gribētos jau kādreiz manas iesnas atkal salikt pa protagoriem un iemīlēties sienas kaudzes labajā stūrī, bet tas mūs nepasargā no mūsdienām un liesmas ir tik skaļas, cik skaļas ir modernās baletristikas nomenklatūras ar maisu ap galvu un iedunkātiem sindromiem mēs laižamies vējos un laižam mūsdienas pa kraju, lai tas iegulst un nenēsā maikas uz galvvidus lieliskajā ierakumā un gaidīt jau var dažādas iemeslu stabules, bet tikai no manas iekšējās patiesības es varu atkal attapties un laisties mūsdienās ar pelgajas tanti un lustru uz azaida mūsdienas mūs atkrevelē un nelaiž vaļā ar to baritona medaljonu, kas bija mūs atkal atpircis no staignāja un tagad manas iekšējās balsis bija to visu nomazgājušas, lai tas visiem pietiktu un apnktu, bet nejau uzreiz kā kādreiz bija iemanīts izlikties par sterilu

	2008.06.14  23.17 vilnis izgāja tērvetē staigāt pa gaisu gar karnīzēm un gluži nenoslīpēts un mazliet itālisks. tu daudz domā par kokiem, stabules labajos nomos un liesmās ar kaklarotām un dienu atlicināto daļu, kas ar visiem iespējamiem ložņā un staigā stigamtos un liekas par to visi zinis nav sametušies, bet tas nebija atvedināts no mūsu visu acīm, kuras ar kaklu ir sasietas un ložņā sniegotos ierakumos ar visiem maniem nomodiem un laiski skatās mazās austersēnes un liesmas pārvēršas mūzikas stabulēs, lai tas vienpatdsmitos vakarā būtu pārvarēts un nevarētu atkārtoties, jo tas visiem varētu patikt un iepatikties dikti pat dažreiz mazliet aizvainoti un lustīgi, bet tik un tā mēs visiem nevaram piebiedroties ar maizes kaklasiksnu brūķējumu un nodoms bija atvazāts un nomests uz visiem iemūrētiem staignāju sniegiem un sepientiem ar vienpadsmito valdības sazvērestību, bet tikai mazās saiknes pieblīvējumos un noskatīties varētu ar to visu nomazgāties un sastapties ar maniem vairākiem ierakumiem, ko bija sazvērestība nomedījusi un laizīja smacīgas sniegotas kaklarotas un ndienas bija palikušas stipras

	2008.06.12  19.45 tas manifestēs visus jobannos centienus ierobežot vārdus. vārdi ir kā jobannas vardes tie nav ne banāli ne vulgāri, tie vienkārši brutāli izpiš dirsā. lai dzīvo jaunā republika, lai dzīvo gadskārtējais bonuss un kaku kaujas un kaku svētki. iznāk rundāles pilī salavecis un aptaisa jaunos ieguvumus ar apšuvumiem ar kodēm ar sinedrioniem un visi svētuliņi pabirst kā melni zirņi kā sapūdētas cūkupupas un pupi garīdzniekam berzē papīedi un krūtis un garīdznieks ir ieēdis un streipuļo un kārnās un kārpās un sūdarallā ko lai iesāk šajā agrā rītā, kad no bēnes pārbrauc mājās cirvis un uz azotes iznācis ir mazais azotes bērnu lausks kas ar tamboradatu slaktē zīdaini jau kuro stundu un bētleme ir iznēsāta trijos apļos un gangsteri iznākuši plītēt uz ielas un šauj un kaujas duras ālējas brauc ar auto ietriecas ar auto ārstē strutas bēg no policijas ārdās krāmējas dur ar nazi ar virtuves kombainu maļ galu liek kotletē baziliku visus pāridarījumus atvēzē un nelaiž garām nekādus sodrējus pilnīgi dermantīniski nosegtas visas ieejas un drupačas kavē manu sasalšanu tāpēc es atgaiņājos no mušām kā no taureņiem un kailiem akmeņiem ko talibs man met pāri pakistānai un indijai nāca lielie jezuītu karaspēki un kristieši karo pret musulmaņiem ar valsts iekārtām, kamēr tiem lohiem jākļūst par teroristiem un trotila taureņiem un kājnieku mīklu un maizes mīcīts iznāk allāhs izmocīts tev nebūs pieminēt tev nebūs bābelē mani izvazāt un ļaujiet man sakļaut plaukstas un drupačās izēst visu līdz bezdibenim un laizīties līdz mītavas alum un klaburčūskās pārvērsties un klaigāt pēc medījuma medījuma medījuma ar lielām resnām ausīm klausīties un klukstēt, kad mani nenes ēst bet tikai medī un medī un medī un desas un kalbasas un desas un rutku tēvi melni nokvēpēti u klukstēdam staigā pa brezentu un gaida, kad es nesīšu ēst, jā es jau nāku ar karoti un dunci mugurā kā arābam izmežģās potīt, tā visi kleksi pa degsi un klogos un nedienās nu ja tas jau izbeidzās un es tagad medīju tavas jaunavas marijas ar ko tas būs līdzēt nav zināms, bet zvanīsim un sasiesimies kopā saitēs un eksplodēsim

	2008.06.11  18.02 vitālijs mīlēja savu kaķi, tieši tāpēc viņš to baroja. viņš to aizveda uz mežu, parādīja zīlītes, parādīja kociņus un to zariņus un teica, kādreiz es tev iemācīšu tajos kāpt, bet tagad man sāp mugura, ejam mājās. gāja abi draugi mājās un katrs domāja savas domas. kāds no vitālijiem domāja, es esmu cilvēks, kā gan es varu draudzēties ar dzīvnieku. dzīvnieks laikam ir cilvēka labākais draugs, viņš sprieda un tad viņa kaķīts viņam iekoda kājā un uzreiz uzčurāja uz rētas, lai to dezinficētu. paldies, teica vitālijs, un viņi gāja tālāk. viņi bija labi draugi un viņiem abiem garšoja pīles, tapēc viņi itin labi draudzējās, jo viņiem patika viss, kas kustas. vitālijs gan parasti darīja kaut ko vairāk nekā tikai ēda, nekā tikai lika internetā zīmītes, ka gaida tādu un tādu. viņš reāli spieda pogas un bija iekļuvis jau vēsturē, kamēr viņa kaķis bija tikai tāds vietējais runčuks. un jā, starp citu, vitālijs atskārta, ka vajadzētu kādreiz pārbaudīt sava kaķa dzimumu, bet tas bija pietiekami tālā nākotnē, lai vitālijs par to neuztrauktos. tā vietā viņš sāka krāt konvertes laikam, kad tas pienāks, un markas un aploksnes, folderus, dažādas kārtainās mīklas. vitālijs bija atjautīgs un labi iederējās kopējā ainavā, tāpēc saimnieki no viņa tik drīz vis negrasījās atbrīvoties un tad jau pie durvīm klauvēja kāds, kurš pārdeva gudrības krājumu, lielu resnu tomu un vitālijs to nopirka par samērīgu summu un nolika antresolā. viņam neinteresēja tas, ko citi viņam var iemācīt, viņš caur citu gudrībām gāja uz savējām, tāpēc viņam bija saprātīgi apgūt laika gaitā sasniegto, lai viss nebūtu vis tik neizzināms un līdz galam nesaprotams. vitālijs sēdēja laundžā un sūknēja saules sīrupu no glāzes, viņš bija priecīgs, laimīgs un apmierināts ar padarīto darbu, viņš auga. vitālijs auga.

	2008.06.11  14.39 valērijs māca dēlam šaut gaisa balonus henrija millera akvareļu stilā. viņš paņem krāsu, tas valērijs un māca savam dēlam -viņu jau visi pazīst, šauj ar plaukstu uz augšu, lai debesis tev var iesēst plaukstā. piekodini, ka nemētājies ar vārdiem, nerādi uz To ar pirkstu. tā valērijs māca savam dēlam šaut gaisa balonus un visi klausās pavērtām mutēm. ja mēs būsim pietiekami stilīgi.. vispār, paklausies, henrij, es tev gribēju izstāstīt, es mēģināju dabūt nost tos krustus, bet viņi ir baigi ieķērušies, bet nepieminēsim savus profesionālos noslēpumus. kur mēs palikām. vitālija dēlēns ir visai liels nešpetnis un tikai bijības dēļ stāv klāt, kamēr fāters ruba nelaimīgos gaisa piepūstos. ja dēlēnam būtu dēle viņš ienestos ezerā un tur sērfotu, pāršķeltu viļņus un raudzītos dzīlēs, bet tas viss viņam vēl ir priekšā, tāpēc ļaujieties straumei. vitālijs ir apsolījis, ka viņš savu prasmi izkops tik tālu, ka varēs lepoties starptautiski. kuš viņam saka dēls, es mēģinu skaitīt sērkociņus. ko tu dēlēn darīsi ar sēriņiem? jūs būsiet pamanījuši, ka tagad, kad vitālijam ir dēls, viņš ir kļuvis maigāks. nevar protams salīdzināt ar Breta un Klāras mīlas dzīvi, bet tomēr tas ir ievērības cienīgs, un to visi arī ievēro, protams. vitālijs jūtas ok

	2008.06.11  12.03 šodiena atnāca krāsaina ar krāsām acīs un vaigos un neviens nedz vitālijs, nedz armisteds nespēja nostāvēt pretim šim skaistumam, tāpēc sākās pilnīgi jaunas puķes un pilnīgi jauna dzīve uz zemes, lai iezvanītu saullēktu un lai visiem mazajiem čūskulēniem uzziedētu aste, bet ar to vēl nebija beidzies, jo mums vēl bija liels ceļs veicams, lai no pārlaicīgās un bagātīgās melnās peles varētu izdiedzēt graudus un strautus un saulēnus kā mazos pētersīļu dēlus. viņš pienāca pie manis un sāka pārmest, ka es eju galējībās, ka es vainu melns vai rožaini ššš es viņam neuzšņācu, jo visiem dzīviem radījumiem ir vieta zem saules un es neielaižos prātulās par nejēdzībām, tāpēc laižam ķekatās un laižam laižam. es biju izbrīnīts uz brīdi, bet tad manās iesnās ienāca mazais tēvadēls un govis iznāca sastapušies un nodomāju es kā trauku lupatiņš, ka no briesmām nepasprukt, tāpēc pārstāju sevi tramdīt un izšķīdu miljonos, kas ar lielo X pāri horizontumam mūs visus skrotīs nepiedienīgās iesnās izvazā jau visus uzreiz, lai mēs varētu tajā baltajā plankumā dzīvot divsimts divdesmit gadus un nomocīties, kā nomokas lielputrijas mediāni un godbijības morie gari ar zemes taureņiem un gudrību sezamiem. es izpakoju savu laipnību un biju labā attālumā no dažādiem iesmiem, kas mani varētu sadurt. es biju priecīgs un manā priekā dzīvoja miljons cilvēku

	2008.06.10  21.51 šis ir zvērs, kas taisīja pēdējo laiku. sākumā viņš bija vienkāršs plēsējs, kas bija bumba un kas ieņēma vietu laikā pēdējā kā manā ķermenī. tad es viņu izrotāju un aprīkoju, un tagad viņš ir tik mīlīgs un ir gluži mājdzīvnieks. varētu kādreiz palaist meža lapsas padzīt, ja vajadzēs, bet tagad, cik viņš ir ūsains un krāsains, tas man noteikti palīdzēs, es jau kā pirtī iegāju un man atvērās visādas daļas nu no turienes noturēti putni prom svaigā gaisā. pēdējā laika zvērs nu ir savās mājās

	2008.06.10  13.02 viendien vitālijs nolēma dzīvot zem ābeles, jo tajā karājās stabiņš. vēl daudz stabiņu bija sadzīti apkārt, lai turētu zarus pie zemes, bet vitālijs izvēlējās šo konkrēto, jo tas bija iznācis no zemes un palicis gaisā. varbūt tas ir dēļ stiprā vēja, kas turēja zarus tagad vislaik gaisā, bet visdrīzāk bija tā, ka zari bija atrāvušies no sloga un tagad to nēsāja pa gaisu. tas ir kā lidot ar paklāju, teica vitālijs, un gulēju zem ābeles, skatoties tās zaros un stabiņā. stabiņš bija paklausīgs un paklausīja vējam, cik vien tas viņam lika. ja vējš būtu uzstājīgāks, stabiņš pūstu kā stabulīte, bet vitālijs bija apmierināts arī ar to, un vēl to, ka visi karstumi tikai vēl nāks, bet pagaidām ir bijis tīri ok laiks, tāpēc vitālijs tikai gulēja un gulēja. vispār viņš sāka apsvērt vārda maiņu, jo viņa pašreizējais īsti nepiestāvēja dabai, viņš gribēja būt dabiskāks un vairāk saplūst ar apkārti, kas viņam noteikti labi izdosies

	2008.06.09  21.17 tas viss bija negaidīti, tāpēc es jums pastāstīšu detaļas par vitāliju. reiz atnāca no augšas melna roka un teica, lai vitālijs tur tai klāt galvaskausu uz kātiņa. vitālijs bija ziņkārīgs, tāpēc piekrita ieviest šajā pasaulē jaunu pasauli, kuru izkopt un tad tajā dzīvot. vitālijs bija piemānīts un svētki varēja sākties. vitālijs bija reiz lasījis grāmatā, ka nedrīkst būt lētticīgam un visādas citas lietas, kuras jāievēro, bet godīgi sakot tas viss bija priekš kaķiem, jo vitālijs labāk zināja, kā dzīvot. viņš tikai aizvēra acis un īstā pasaule sāka pie viņa nākt, tā nāca un nāca un vitālijs tikai glabāja savos apcirkņos ziņas par labākām iespējām. viņš gribēja pats uzstādīt savu pasauli nevis dzīvot defaultos rūpnīcas uzstādījumos, tāpēc viņš sāka strādāt. viņš bija vitālijs un neviens viņam nevarēja liegt būt par vitāliju. viņš pievirzīja galvaskausu tuvāk caurumam un tas piesūcās ui cik stipri piesūcās. tā kā filmās varoņi dziļi  ievelk zāli un tad tā wā. tāds labais. šo dārgumu, kurš nu vairs nevarēja pazust vitālijs turēja sev cieši klāt. tas nav kā atklājot radiāciju tu ar laiku nomirsti savā laboratorijā. šis piesūceklnis bija dabīgais organiskais lieliskais. gluži kā jaunā programma, gluži organiska. vitālijs turēja savu vēderu un bija apmierināts ar šīsdienas darbu. patiesi, ja vitālijam ir trīs galvas, viņš var domāt deviņās dimensijās un tas jau ir lielisks sasniegums. pat 0,1 papildu dimensija sniegtu bezgalīgas iespējas, bet te jau var ātri un kvalitatīvi radīt jaunas pasaules. pieprasītas un apdzīvojamas, lielisks piedāvājums. vitālijs bija priecīgs.